Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Atkritumu noglabāšana valstij nav izdevīga

Esam zaudējuši gandrīz 80% no tiem resursiem, ko varējām iegūt, ja visi Latvijas iedzīvotāji mājas apstākļos rūpīgi šķirotu atkritumus

"Atkritumu šķirošanas nepieciešamība jāizprot visiem sabiedrības locekļiem – gan lieliem, gan maziem," uzsver Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas (LASA) valdes locekle, Latvijas Universitātes (LU) Zemes un ģeogrāfijas zinātņu fakultātes docente Rūta Bendere un pastāsta reālu situāciju pie daudzdzīvokļu mājas, kur ir šķiroto atkritumu konteineri papīram, plastmasai, stiklam. Netālu arī nešķiroto atkritumu konteiners, kas parasti piepildās ātrāk.

Kādu rītu Rūta Bendere tur sastapa cilvēku cienījamos gados, kurš nešķiroto atkritumu konteinerā atrodamos plastmasas maisiņus pārvietoja uz šķirotai plastmasai paredzēto. Kāpēc? Tāpēc, ka šķiroto atkritumu konteineri ir tukši, bet nešķiroto – pārpildīti!

LASA pārstāve novērojusi – mūsu sabiedrībā cilvēkiem bieži vien rodas nepareizs priekšstats par to, kāpēc atkritumi jāšķiro, tajā skaitā pieminot arī iedzīvošanās kāri. "Arī tas ir pilnīgi aplams priekšstats," uzsver fizikas zinātņu doktore.

 

Zaudējam 80% resursu
Mūsdienās atkritumu tālākais dzīves cikls var būt dažāds. Noglabāšana poligonos nereti šķiet vienkāršākais veids gan iedzīvotājiem, gan atkritumu savākšanas uzņēmumiem. No uzņēmējdarbības viedokļa tas neprasa lielus ieguldījumus, jo atkritumu savākšanai nav jāizstrādā vairāki speciāli maršruti, var izmantot viena tipa automašīnas, konteineri tiek aizpildīti regulāri un Rīgas apkaimes mērogos Getliņi neatrodas tālu. 

"Kad pilsēta ņēma aizņēmumu Getliņu vienas teritorijas daļas sakārtošanai, lai poligons atbilstu Eiropas direktīvu prasībām, izmaksas izrādījās ļoti lielas. Viens kvadrātmetrs izmaksā tikpat dārgi, cik vienam iedzīvotājam izmaksātu ar labu santehniku un kvalitatīviem apdares materiāliem izremontēta vannasistaba. Poligonā ir ļoti sarežģīta pamatnes izveidošana, ūdeņu savākšana un attīrīšana, gāzu savākšana un attīrīšana līdz tai pakāpei, kad to var nodot tālāk uz pārstrādi elektriskajā strāvā gāzu turbīnā. Tas ir sarežģīti un dārgi," norāda Bendere.

Tiesa, šādā gadījumā atkritumi vairs nenonāk iedzīvotāju redzeslokā, tomēr atkritumu poligonos tie krājas kā lieli kalni, ko apliecina arī statistikas dati. Proti, Eiropā vidēji katrs cilvēks "saražo" 350–400 kilogramu atkritumu gadā. Pārrēķinot šos skaitļus uz mūsu iedzīvotājiem, aplēses liecina, ka pie mums šāds noglabāšanai nogādāts atkritumu kalns pieaug par 600–700 tūkstošiem tonnu gadā.

No šī "kalna" var savākt, attīrīt un pārstrādāt tā saucamo izgāztuves gāzi, kuras pamatkomponents ir metāns, atrodams arī dabasgāzē. Vēl atkritumu kalnā ir tvana gāze vai ogļskābā gāze, atkarībā no skābekļa daudzuma. Ne tvana, ne ogļskābā gāze nedeg, tās ir jāattīra. Degošā komponente ir tikai metāns, taču izgāztuvē ir vēl vesela virkne kaut nelielu, bet citu gāzu piejaukumu. Ir ūdens tvaiki, no kuriem arī pārstrādājamā komponente ir jāattīra. "Metāna daudzums atkarīgs no tā, cik liels atkritumos ir bioloģiski sadalāmo produktu daudzums un cik ātri tie sadalās. Rodas moments, kad šī sadalīšanās vairs nav efektīva, gāzes daudzums ir mazs un atkritumi vairs nav gāzes patstāvīgs avots. Tas rada drošību videi, kas arī ir zināms ieguvums, tomēr aprēķini liecina, ka no atkritumu kalna var savākt tikai aptuveni 30% no tās gāzes daudzuma, ko varētu ražot, ja bioatkritumus atdalītu atsevišķi un nogādātu biogāzes ražošanas reaktorā. Respektīvi, liela izdevīguma te nav," skaidro Bendere.

LU docente min arī vēl kādu aspektu, kas neliecina par labu saimnieciskai rīcībai attiecībā uz atkritumu noglabāšanu poligonos, – visi pārstrādāšanai potenciāli derīgie materiāli vairs nav kvalitatīvi, tāpēc atkritumus kļūst jo grūtāk izmantot kā resursu. No tiem teorētiski varētu atlasīt stiklu un metālu, taču vairs ne papīru, un arī netīrā plastmasa, kas apkārtējās vides ietekmē pamazām sadalās, vairs nav ar lielu vērtību. "Līdz ar to esam zaudējuši gandrīz 80% no tiem resursiem, ko varējām iegūt, ja būtu jau mājas apstākļos precīzi pa veidiem sašķirojuši atkritumus un nogādājuši tos tuvējos atkritumu šķirošanas konteineros," norāda Bendere.

 

Ko varam atdot zemei
No iedzīvotājiem netiek prasīts atšķirot polietilēnu no polipropilēna, polistirola vai polivinilhlorīda. Tikai visus plastmasas veidus salikt vienā atkritumu šķirošanas konteinerā, papīra veidus – tajā skaitā laminātus – otrā, dažādu stiklu – izņemot logu stiklu vai spuldzītes – trešajā. Šie ir trīs galvenie konteineru veidi. Atkritumu savākšanas kompānijas piedāvā atdalīt arī alumīnija skārdenes, norādot, vai tās novietot pie plastmasas vai papīra atkritumiem. Starp citu, alumīnija skārdenes, kurās tiek pārdots alus un limonādes, atkritumu pārstrādes tirgū pasaulē ir visdārgākais materiāls. Dārgi materiāli ir arī PET un augsta blīvuma polietilēns, nākamie plastmasas veidi ir lētāki, bet vislētākie – stikls un papīrs.

"Ja atkritumu savākšanas kompānijai būtu iespēja materiālu sagatavot un pārdot ne tikai Baltijas valstīs, bet arī uz ārējiem tirgiem, tad jāteic – papīrs un stikls neatmaksājas, bet arī tas jāpārstrādā, kaut vai tā iemesla dēļ, ka ikkatra papīra tonna ir mūsu nocirstie koki un katra stikla pudele ir tās saražošanā izmantotās smiltis kā dabas resurss. Mums ļoti uzmanīgi jādomā par to, ko varam no šīs zemes paņemt, turklāt paņemt neatgriezeniski, un ko varam atdot zemei, un te ir vairākas komponentes, ko zeme burtiski prasa. Pirmām kārtām tas ir ogleklis," skaidro LU docente un turpina, "nemitīgi iegūstot ražu, mēs noplicinām augsni – jo īpaši augsni noplicina rapsis. Tāpēc ar organisko mēslojumu zemei jāatgriež ogleklis, jo minerālmēsli, slāpeklis, fosfors ir augiem nepieciešamās piedevas. Ja melnzemes zonās šīs bagātās organiskās augsnes ir metru vai divus biezas, tad mūsu zemē kārtiņa ļoti plāna. Tātad mums pašiem savi lauki jāsaudzē!"

Ar organisko mēslojumu saprot dzīvnieku mēslus, arī kūdru, kas gan pašlaik vairāk tiek izvesta no valsts, nevis atgriezta zemei, gan arī kompostā pārstrādātus pārējos bioatkritumus, piemēram, zaļos dārza atkritumus, kā arī virtuves un sabiedriskās ēdināšanas atkritumus. Tiesa, attiecībā uz pēdējiem diviem ir Eiropas Komisijas noteikts regulējums, kas paredz to likšanu kompostā vai biogāzes reaktorā pēc izkarsēšanas plus 70 grādos, lai pasargātu vidi no infekcijas slimību ierosinātājiem. Zaļajiem dārza atkritumiem bez piejaukumiem nav šāda regulējuma – tos var savākt ar vienkāršu metodi, kompostēt un izmantot dārza augsnes uzlabošanai. Lauksaimniecībā tos jauc kopā ar kūtsmēsliem, salmiem, lapām.

Komposta priekšrocība ir tā, ka tajā notiek oksidēšanās reakcijas un komposts pats var uzsilt līdz plus 70 grādiem, kad bīstamie patogēni – slimību ierosinātāji – iet bojā. Savukārt biogāzes reaktorā temperatūra nav pārāk augsta, un tajā var likt tikai izkarsētus pārtikas atkritumus – šim nolūkam tie jāsagatavo speciāli kā produkts, ko nodot tālāk biogāzes ražotājiem. "Šī shēma nav pārāk sarežģīta, tā ir reāli ieviešama. Ja to var izdarīt mūsu kaimiņi Igaunijā un Lietuvā, jau sen Dānijā, Zviedrijā un Vācijā, tad kāpēc gan Latvijā nevar atsevišķi savākt bioatkritumu masu?" retoriski vaicā Bendere.

 

Nav izdevīgi nevienam
Tieši bioatkritumu masa piesārņo pārējos atkritumus – tā ātri sadalās un ir mitra. "Latvijā šī tehnoloģija jau ir izvērsta – pirms noglabāšanas atkritumi nonāk šķirošanas līnijās, un, kad šo slapjo masu mēģina atdalīt, rezultāts vairs nav efektīvs, jo visi atkritumi ir netīri. Tas vairs nav kvalitatīvs izejmateriāls, ko iegūstam pēc sarežģītās automātiskās tehnoloģijas pielietošanas. Tāpēc valsts mērogā pirmais uzdevums būtu jebkuram iedzīvotājam saprast, ka atkritumi jāšķiro vismaz divās daļās. Viena daļa – bioloģiski sadalāmie, otra daļa – pārējie," uzsver Bendere. Tāpat svarīgi būtu konteinerus nepārlādēt, lai tiem varētu uzlikt vāku.

LASA pārstāve norāda arī uz citu trūkumu – atkritumu savākšanas punkti bieži vien ir bez nojumēm. Tie pielīst, apsnieg, tādējādi palielinot mitruma līmeni atkritumu vidē. "Tas vairs nav izdevīgi nevienam. Mēs maksājam par svaru, ko atkritumu savākšanas uzņēmums savāc un poligonā precīzi nosver. Tālāk šis pārrēķins notiek no svara uz tilpumu. Slēdzot līgumu pašvaldībai ar atkritumu savākšanas uzņēmumu, tiek piemērots attiecīgais tarifs par nešķirotajiem atkritumiem, bet maksātājs ir atkritumu radītājs – iedzīvotājs," saka Bendere.

Taujāta, cik savukārt izdevīga šķiroto atkritumu apsaimniekošana ir uzņēmumiem, LASA pārstāve neslēpj – izdevīgums ir mazs, tāpēc tās nesteidzas maksimāli pilnveidot iekārtotos atkritumu savākšanas punktus. "Pamatproblēma ir tur, ka jau no paša sākuma, pirms gadiem piecpadsmit, kad līdz ar pirmajiem pilotprojektiem tika uzsākta atkritumu šķirošana, nebija noteikta stingra likumdošana un šķirotie atkritumi iedzīvotājiem tika apsaimniekoti par velti. Kas par to maksāja? Pamatā ražotāji, kas ražoja iepakojumu vai preces iepakojumā vai šo iepakojumu ieveda. Valsts Vides fonds toreiz daļēji maksāja gan par atkritumu apsaimniekošanu, gan atkritumu pārstrādi," stāsta Bendere un norāda uz situāciju pašlaik, "atkritumu savācējam ir iespēja saņemt naudu, taču ne tieši, bet ar atkritumu apsaimniekošanas kompāniju starpniecību, kuras šo naudu saņem no preču iepakotājiem un pārdevējiem. Tātad šim ieviestajam ražotāja atbildības principam būtu jānosedz tirgū izvietotā iepakojuma savākšana un arī daļa no pārstrādes, jo pārstrādes produkts ar savu cenu nevar šo ciklu finansiāli nosegt. Tā kā mums ir vairāki atkritumu apsaimniekotāji, tie savā starpā konkurē, un šī konkurence novedusi līdz dempinga cenām, kas vairs nenosedz neko. Operators, kas savāc atkritumu sašķiroto daļu un nogādā pārstrādei, saņem ļoti nelielu summu par atkritumu apsaimniekošanu."

Ņemot vērā, ka līdz šim atkritumu noglabāšana izmaksāja lēti, uzņēmumiem neradās interese uzstādīt arvien vairāk šķiroto atkritumu konteineru, vairāk savākt un pārstrādāt. Tikai pēdējos gados uzmanība pret ražotāja atbildības principu sāk palielināties, bet, kā atzīst Bendere: "Mēs paši zināmā mērā esam izraisījuši katastrofu šķiroto atkritumu apsaimniekošanas jomā."

 

Balansam bija jābūt sen
Valsts labklājības līmenī kopumā esam sasnieguši tādu līmeni, ka iedzīvotāji varētu maksāt par radīto atkritumu apjomu tik, cik tas maksā, uzskata LASA pārstāve. Diemžēl tas ir vismaz divas trīs reizes vairāk nekā patlaban. Salīdzinot ar pārējām Eiropas valstīm, par atkritumiem gan maksājam maz.
"Vēl problēma ir tur, piemēram, ūdens patēriņu mēs varam aprēķināt pēc skaitītāja, un atkarībā no tā būs zināms arī kanalizācijas ūdeņu apjoms, līdz ar to varam aprēķināt un pievienot ūdens attīrīšanas izmaksas, bet ar atkritumiem tik vienkārši neiet. Tehnoloģijas, kas ļauj katra individuāli radītos atkritumu apjomus nosvērt un tieši par tiem izrakstīt rēķinu, ir diezgan sarežģītas un papildus sadārdzina šo procesu," atzīst Bendere. 

Līdz ar to izejam uz vienkāršāko variantu – pēc atkritumu tilpuma maksā visi, teiksim, dzīvojamās mājas iedzīvotāji, vienādi. Pēc tam maksājums tiek sadalīts atkarībā no dzīvokļa platības vai iemītnieku skaita tajā, kā nu kura pašvaldība to noteikusi. "Šis kopīguma princips neļauj katram saprast – ja es atkritumu daļu šķirotu un par to nebūtu jāmaksā, bet būtu jāmaksā par nešķiroto daļu, tad šķirošana noteikti būtu izdevīgāka," tā Bendere.

Jāņem arī vērā, ka nešķiroto atkritumu noglabāšana kļūst arvien dārgāka, tai tiek piemērots lielāks dabas resursu nodoklis. "Ja šis nodoklis sasniegs 50 eiro par tonnu, sāksim just, ka atkritumu noglabāšana nav lēta un jāsāk salīdzināt, cik izmaksā šķiroto konteineru novietošana, iztukšošana, transports, sagatavošana pārstrādei. Te tam balansam bija jābūt jau sen," uzskata Bendere, nenoliedzot, ka visumā kopējā attīstībā negatīvu ietekmi savulaik atstājis arī politiķu un pašvaldību spiediens, banku krīze, iedzīvotāju ienākumu līmeņa krišanās un tam pakārtotā arī atkritumu daudzuma samazināšanās par aptuveni 30%. "Pašvaldībām jāsaprot, ka nevar turēties pie vecā principa – atkritumus savākt un visus noglabāt. Jāsāk noglabāt pēc iespējas mazāk un vairāk sašķirot, ar to iegūstot vairāk labumu no dažādiem aspektiem," norāda Bendere.

 

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

Top komentāri

Trollis JT
T
Sajēga par vielu apriti dabā ir daļa no vispārējā civilizētības līmeņa.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Noķert lielo zivi

Jūnija beigās kopš paša rīta saulīte tā karsē, ka šķiet – uzcepies būs pats makšķernieks vēl pirms loma izvilkšanas. Taču no laipiņām, kas no atpūtas namiņa ved tieši LVM Tērvetes ūdenskrātuvē, ...

Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena