Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Ar biškopību un praktiskām lietām nonāk pie dabas

Tūkstoš ezeru zemē Aukštaitijā dažādu projektu realizēšanu un iniciatīvu tūrisma attīstībā pakāpeniski ļauj pārņemt privātpersonām un uzņēmējiem.

Lietuvā ir vairāk nekā 2830 ezeru, un to kopējā platība ir 880 kvadrātkilometru. Kaimiņvalsts zilo ezeru zemē – Aukštaitijā –, kur valsts lielākais ezeru savirknējums mijas ar stāviem pakalniem, cienījama vecuma pasaku mežiem, ceļiem kā amerikāņu kalniņos un burvīgiem ciematiņiem, pirms 43 gadiem izveidots Aukštaitijas Nacionālais parks.

Savu mazo Šveici brāļi lietuvieši saņēmuši mantojumā pēc pēdējā ledus laikmeta, kad, ledum pārvietojoties un kūstot, tas zemes garozā izgrauzis dziļas aizas un vagas. Lietuviešu senču pielūgtā dabas māte Lada tās laika gaitā piepildījusi ar 126 lielākiem un mazākiem ezeriem, kuri savienoti ar caurtekām – upītēm, strautiņiem. Tradicionāli jau kopš padomju laikiem dabas tūristi savu ceļojumu pa nacionālo parku sāk Palūšē, dažus kilometrus no Ignalinas.

 

Attīsta uzņēmējdarbību
XX gadsimta 70.–80. gados Palūše bija tā saucamais Vissavienības kūrorts, kas pulcēja tūkstošiem apmeklētāju galvenokārt no plašās Krievijas. Lai tūristus izmitinātu, tika nodrošinātas ne vien teltsvietas, bet arī uzcelta tāda kā pionieru nometne ar tiem laikiem raksturīgo izpratni par arhitektūru. Mūsdienās jau vairākas sezonas šīs necilās koka mājas, vai godīgāk būtu teikt – barakas –, stāv tukšas, bet šovasar paredzēta to nojaukšana.

Aukštaitijas Nacionālā parka direktors Geds Kakanausks stāsta, ka Lietuvā nacionālo parku administrāciju pārziņā ir ne tikai dabas aizsardzības funkcija, bet arī dabas jomas izglītība, kā arī kultūrvēsturiskā mantojuma un tūrisma infrastruktūras attīstības sasaiste atbilstoši mūsdienu iespējām – izmantojot modernās tehnoloģijas, interaktīvos stendus un tamlīdzīgi. 

"Arvien vairāk mūsu nacionālajā parkā iniciatīvu un atsevišķu projektu realizēšanu tūrisma attīstībā ļaujam pārņemt privātpersonām un uzņēmējiem. Te ir divstāvu ēka, kas šovasar tiks nojaukta. Tai blakus jau uzceltas vairākas jaunas, mūsdienīgas koka kotedžas. Uzņēmēji ir uzbūvējuši modernu atpūtas kompleksu ar konferenču zāli un restorānu," ar Aukštaitijas Nacionālā parka administratīvajai ēkai blakus esošo teritoriju iepazīstina Geds Kakanausks.

Es savukārt apmulstu – nojaukšanai paredzētā divstāvu koka ēka pirms deviņiem gadiem, kad Aukštaitijas Nacionālajā parkā nokļuvu pirmoreiz un izrādījās, ka ar naktsmājām te ir vairāk nekā trūcīgi, bija vienīgais jumts virs galvas latviešu ceļotājiem, kas ieradušies Palūšē pēc pusnakts. Necilā mājele ar "kartona" sienām un izgulētajām gultiņām, padomju laiku dušu gaiteņa galā toreiz izrādījās glābiņš.

Nevaru nepastāstīt vēl dažus atgadījumus. Toreiz, agri no rīta dzerot kafiju uz soliņa šīs divstāvu viesnīcas priekšā, mūs uzrunāja kāds ražena auguma vīrs – lietuvietis: "Esat no Latvijas? Pagaidiet, tūliņ atgriezīšos." Viņš parakņājās savas automašīnas salonā un atgriezās, abās rokās, kas divu lāpstu platumā, nesdams kaudzi ar Latvijas naudaszīmēm monētās: "Tas jums! Man no braucieniem pa Latviju sakrājies." Pieklājīgi atteikumi nelīdzēja, un mums tika uzdāvināti vairāki desmiti latu... Bet, kad ar automašīnu ceļojot tālāk jau pa Labanoras reģionālo parku, apbrīnojot diženos mūža mežus, aizturot elpu uz pagriezieniem pa lauku ceļu serpentīniem un joprojām nezinot, kur nakšņosim nākamnakt, piestājām pie kādas nomaļas zvejnieksētas, lai fotogrāfijās iemūžinātu tās etnogrāfisko burvību, mūs uzrunāja pats mājas saimnieks: "Esat no Latvijas? Un jums nav kur nakšņot? Tad palieciet pie manis un atpūšaties, cik ilgi gribat!" Neticami, bet mājas saimniece toreiz atteicās par naktsmājām ņemt samaksu. Kā vēlāk izrādījās, mums bija iespēja izbraukt un apmaldīties salām bagātā ezerā ar katamarānu, makšķerēt, ogot tuvējā neskartā mežā un mazliet baidīties no meža zvēru apciemojumiem naktīs paša Labanoras reģionālā parka direktora dzīves vietā.

Kas mani toreiz apbūra visvairāk – šīs īpaši aizsargājamās dabas teritorijas varenība vai Lietuvas cilvēku sirsnība, grūti izsvērt, bet, visticamāk, te daba un cilvēks vienmēr pratuši sadzīvot, līdzsvaroti ievērojot un cienot savstarpējās intereses. To apliecina arī šajā ceļojumā satiktie vietējie iedzīvotāji. Viņi gan piebilst, ka viesu skaits tieši no Latvijas pēdējos gados Aukštaitijā esot krietni sarucis.

 

Mums jāturas kopā
Viens no ievērojamākajiem objektiem mazajā, omulīgajā Palūšē ir Sv. Jozapa koka baznīca, celta 1750. gadā. Nostāsti liecina, ka tās uzcelšanā vienīgie izmantotie darbarīki bijuši cirvis un zāģis – nevienas naglas! Šis arhitektūras piemineklis ir viena no vecākajām baznīcām Lietuvā, otra vecākā atrodas Žemaitijā. Palūšes baznīca lepojas ar astoņstūra zvanu torni, kas atgādina seno Lietuvas koka baznīcu torņus, – mūsdienās tāds tornis ir vienīgais Lietuvā.

Kultūras mantojuma reģistrā iekļauta mazā kapela, bet baznīcā apskatāmi arī vērtīgi tautas mākslas darbi – gleznojumi uz dēļiem, grebumi, misiņa zvani, izdekorēti ar baroka ornamentiem. Pēc restaurācijas darbiem te bieži tiek rīkoti sakrālās mūzikas koncerti, jo baznīcā esot ļoti laba akustika.

No baznīcas kalna paveras plašs skats uz Lūša ezeru. Par šo ciematam piegulošo ezeru ir kāda leģenda – tā vēsta, ka vīriešiem ir bīstami tajā peldēties pēc pusnakts, jo parādās laumiņas, kuras spīdzina viņus īpatnējā veidā – kutinot. Vecie ļaudis apgalvo, ka viena no tām vēl joprojām dzīvojot Tarama ezera tuvumā. Citā Lūša ezera krastā – netālu no ciemata Meironi – izvietotas 15 koka skulptūras, tās tapušas Lietuvas tautas daiļamata meistaru radošās nometnes laikā 1977. gadā. Katra no tām attēlo kādu Aukštaitijas leģendu vai dabas simbolu. Starp tām ir arī Ignalinas koktēlnieka Pranasa Pjatronisa Laumiņu pasaka par ezerā mītošajām kutinātājām.

Palūšē patlaban tūrisms ir labi attīstīts, jo īpaši – ūdenstūrisms. Te var iznomāt airu laivas, kanoe, smailītes, plostus. Mēs dodamies ceļā ar 1965. gadā Šveicē izgatavoto 7,5 metrus garo koka kuteri Vitis, kas pieder tūrisma pakalpojumu sniedzējam – kapteinim Audrusam Guledim. Aukštaitijas nacionālajā parkā kā īpaši aizsargājamā dabas teritorijā noteikumi ļauj pa ezeru ceļiem pārvietoties tikai tādām laivām ar iekšdedzes dzinēju, kuru motoru jauda nepārsniedz desmit zirgspēku.

Pirms trim gadiem Audruss krasi mainījis līdzšinējo pilsētnieka dzīvi un celtniecības inženiera profesiju un pievērsies ūdens tūrismam. Tagad viņš atzīst: "Man šī ir sirdslieta. Esmu nodarbojies ar smailītēm, tad pie Lietuvas meistariem Klaipēdā mācījos koka laivu restaurāciju, bet tagad esmu izveidojis savu darbnīcu. Ziemā restaurēju laivas, vasarā vizinu tūristus. Esmu šeit beidzot atguvis mieru." Mēs dodamies pa ezeru maršrutu no Lūša uz Asalnikštis ezeru – gar aizsargājamām pussalām, mīlīgiem ciematiņiem krastos, pa ceļam sveicinot tūristus mazākās laivās. Audruss atceras, kā 2012. gadā nacionālā parka entuziasti airu laivās mērojuši ūdensceļu no Palūšes līdz Nidai, kas atrodas Kuršu kāpā, Baltijas jūras piekrastē.

Audruss pats savukārt katras vasaras nogalē dodas uz Enguri un Jūrmalu, izbrauc ar laivām Rīgas jūras līcī. "Mūsu tautām – Latvijas un Lietuvas nācijām – ir jāturas kopā, lai neizzustu no kartes," uz atvadām noteic Audruss, izsēdinot mūs 33 metrus dziļā ezera krastā, bet Geds piebilst: "Latvija un Lietuva ir līdzīgas valstis, mums daudz kas ir kopīgs."

 

Ainavas aizaug
Ezeru parks – tā šo reģionu dēvē Aukštaitijas Nacionālā parka ilggadējais darbinieks Broņs Šabļevičs. Pa ceļam uz slaveno Ladakalnu bioloģijas doktors mums stāsta par desmit hektārus plašo Baluošas ezeru, kurš ir unikāls ar to, ka uz tā ir septiņas salas, bet uz vienas no salām ir arī ezers! "Man patīk, ka šādi ezeri nav piemēroti cilvēkiem atpūtai, tāpēc tik labi saglabājušies no dabas aizsardzības viedokļa," savu nostāju neslēpj sirmais vīrs, kurš parkā pats veidojis 3,5 kilometrus garu botānisko taku. 

Aukštaitija ir viena no bagātīgākajām Lietuvas valsts teritorijām dabas daudzveidības ziņā. Botāniskajā takā, kura apzīmēta ar speciālu zīmi – balts kvadrāts ar zaļu svītru pa diagonāli –, dabas pazinēji var atrast 150 retus augus, no kuriem deviņi ierakstīti Lietuvas Sarkanajā grāmatā. Tagad uz šo vietu bieži praksē brauc Daugavpils Universitātes studenti, topošie biologi, bet Broņs ir mazliet pikts, jo arī savu veikumu gribētu sargāt no liela apmeklētāju skaita.

Savukārt Aukštaitijas Nacionālā parka Dabas skolas neformālās izglītības speciāliste Aira Mudeniene uzsver dabas izglītības nozīmi, turklāt ne tikai maziem bērniem, bet visām paaudzēm. Lietuvā kopumā izveidotas sešas Dabas skolas. "To metodika balstās uz izziņas procesu par dabas vērtībām. Realizējam dažādus projektus, bet neesam tendēti uz komerciju. Mēs strādājam, lai valstij un cilvēkiem dotu labsajūtu," uzsver Aira.

Esam uzkāpuši Ladakalnā – 175 metrus virs jūras līmeņa. No turienes paveras skats uz sešiem ezeriem. Broņs Šabļevičs gan sūkstās par aizaugošām ainavām: «Kādreiz te zemnieki ganīja govis, bet tad to aizliedza un viss pamazām aizauga. Daba tika atstāta pati sev. Pirms Otrā pasaules kara zemnieki uz šī kalna stādīja kartupeļus, sēja labību. Kalns noplaka, tāpēc padomju laikos uz tā saveda un uzbēra zemi. Kādreiz te auga varens ozols, mūsu senči te pielūdza Dabas māti. Ozolu nolauza, bet nu ir iestādīts jauns.» Šī kalna pakājē aug arī Lietuvas prezidentu stādīti ozoli. Ladakalns, no kura uz abām pusēm paveras savdabīga pakalnu grēda, kas atgādina drakona muguru, ir ģeomorfoloģisks dabas piemineklis. Kopumā Aukštaitijas Nacionālajā parkā ir 26 dabas pieminekļi.

 

Sunīša un kaķīša vietā
Mēs iegriežamies arī Ginučiai ūdens dzirnavās, kas ir XIX gadsimta tehnikas piemineklis un atjaunotas 1978. gadā. Laivotāju te kupls pulks, daudzi steidz izbaudīt dzirnavu ūdens kaskādi, bet mūsu pavadoņi smej, ka dāmām pelde te bieži beidzas ar peldkostīma pazaudēšanu. Netālu ir arī telekomunikāciju skatu tornis, kas ir brīvi pieejams apmeklētājiem. Kad nacionālā parka administrācijai telekomunikāciju operators lūdzis atļauju torņa izbūvei, noteikums bijis viens – tam jābūt pieejamam apmeklētājiem, lai cilvēkiem būtu iespēja novērtēt arī apkārtnes ainavu.

Lietuvā parasti nemēdz būvēt skatu torņus no koka, tie visi veidoti no masīvām dzelzs konstrukcijām, ar atšķirīgu konfigurāciju. "Uzskatām, ka dzelzs konstrukcijas ir ilgmūžīgākas un šie ieguldījumi laika gaitā atmaksājas. Arī soliņi parkā tiek izgatavoti no metāla un pārklāti ar moderniem koka imitācijas apdares materiāliem. Tie kalpos ilgāk," ir pārliecināts parka direktors. 

Senās dravniecības muzejs ir viens no izcilākajiem kultūrvēsturiskajiem mantojumiem 1000 ezeru zemē Aukštaitijā. Kad 1984. gadā lietuviešu agronoms Brons Kazls meklējis piemērotu vietu tam, lai īstenotu savu sapni par biškopības muzeja izveidi, viņš tādu vietu atradis Stripeikinos. Viņa veidotais muzejs ir vienīgais šāda veida muzejs Lietuvā – trīs hektārus plaša teritorija ar četrām muzeja ēkām, 500 eksponātiem, 25 skulptūrām, brīvdabas ekspozīciju, īpašu relaksējošu telpu apmeklētājiem, stropu ar stikla sienu, caur kuru var vērot, kā dzīvo bites un kā tās būvē šūnas. Te apmeklētāji var atpūsties kopā ar bērniem un arī izbaudīt ziedu un lauku pļavas terapiju, atlaižoties tautiskos rakstos darinātos šūpuļtīklos.

Pašlaik muzejā ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu tiek realizēts jauns projekts, kurā iecerēts uzstādīt interaktīvas ekspozīcijas. Muzeja vadītāja Danute Indrašiene rāda kādu īpašu eksponātu – unikālu dabiskā stropa imitāciju, kas iecerēts praktiskai izmantošanai lielpilsētās uz jumtiem. "Šādi moderni stropi ir tikai trīs pasaulē, tos izstrādājuši Itālijas dizaineri," uzsver Danute. Viņa stāsta, ka Lietuvā, bet jo īpaši Aukštaitijā, dravniecība vienmēr tikusi turēta godā: "Mūsdienās vērojama arī kāda tendence – jaunās ģimenes ar bērniem labprātāk izvēlas turēt nevis sunīti vai kaķīti, bet bišu stropu. Es uzskatu, ka tā ir pozitīva tendence, – cilvēki ar biškopību, ar praktiskām lietām nonāk pie dabas."

Ievēroju, ka Aukštaitijas Nacionālajā parkā un arīdzan dravniecības muzeja teritorijā nav nevienas atkritumu urnas. Kā tā? "Mēs īstenojam citu politiku – norādām cilvēkiem, ka īpaši aizsargājamā teritorijā tas, ko atved līdzi, arī jāaizved līdzi. Tas attiecas uz pārtikas produktu iesaiņojumiem, citiem sadzīviskiem atkritumiem. Tāpēc pie mums nav atkritumu tvertņu un cilvēki piemēslo minimāli. Un ziniet – šis modelis darbojas ļoti efektīvi," norāda muzeja vadītāja Danute Indrašiene.

Viņa arī uzsver – tikai ar izpratni par dabas procesiem cilvēks var novērtēt savas zemes bagātības, kaut vai apzinoties, ka, lai saražotu karotīti medus, veselu dienu nākas strādāt vismaz 200 bitēm.

 

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Noķert lielo zivi

Jūnija beigās kopš paša rīta saulīte tā karsē, ka šķiet – uzcepies būs pats makšķernieks vēl pirms loma izvilkšanas. Taču no laipiņām, kas no atpūtas namiņa ved tieši LVM Tērvetes ūdenskrātuvē, ...

Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena