Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Der arī saplīsis. Saruna ar mākslinieci Martu Ģibieti

Māksliniece Marta Ģibiete par ceļojumu uz Japānu, cepuru veidošanu un tās sekām stikla mākslā, kā arī to, kāpēc ārēja krīze radošiem cilvēkiem brīžiem nemaz nenāk par ļaunu.

Aprīlis laikraksta Diena kalendārā sevi piesaka ar stikla mākslinieces Martas Ģibietes veidotā darba Manas pelēkās dienas fotouzņēmumu. Šis telpiskais objekts ir veidots no apgleznotām, kausētām un liektām stikla detaļām, kuras sapītas kopējā formā ar vara stieplēm. Tā autore ir ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) un ir pazīstama ar savu neparasto autortehniku gan Latvijā, gan ārpus tās robežām.

Ar Ģibietes daiļradi var iepazīties interneta vietnē martagibiete.com un viņas radītā zīmola Ledene mājaslapā. Taču kā māksliniece līdz savai unikālajai tehnikai ir nonākusi, ko viņai pašai šķiet svarīgi ar saviem darbiem pateikt, un kā viņa uztver pašreizējo krīzes laiku?

Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par savu darbu Manas pelēkās dienas, kas ir redzams kalendārā?

Darbu – stikla objektu – es veidoju, lai piedalītos starptautiskā konkursizstādē Japānā The International Exhibition of Glass Kanazawa, kas norisinās kopš 1984. gada ik pa trijiem gadiem. Latviešu stikla mākslinieki ir startējuši konkursā vairākas reizes un pat ieguvuši balvas, jo ar savu redzējumu un estētiku mēs esam tuvi japāņu kultūrai. Darbs tapa pagājušā gada sākumā tukšajā pēcsvētku laikā. Viss bija drūms, vienmuļš, auksts un it kā mazliet apstājies uz vietas. Tas ir redzams stikla darbā un parādās arī nosaukumā – Manas pelēkās dienas. Pabeidzu šo telpisko objektu un nosūtīju tā fotogrāfiju uz konkursu.

Kas notika tālāk?

Marta beigās, kad gaisā jau jūt pavasari un kā koku stumbros skrien sulas, saņēmu priecīgu ziņu, ka mans darbs ir izturējis pirmo kārto un nu tas ir jāsūta uz Japānu (izvērtēšanai klātienē – aut.). Pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) un Kultūras ministrijas finansiālajam atbalstam, Manas pelēkās dienas devās ceļā. Vēl pēc kāda laika saņēmu apbēdinošu e-pastu no Kanadzavas starptautiskās stikla mākslas izstādes organizatoriem, ka mans darbs ir saplīsis. 

Īsti amerikāņu kalniņi.

Neskatoties uz to, tas tika parādīts žūrijas komisijai un saņēma vienu no balvām. Pēc tam turpinājās sarakste ar organizatoriem ar dažāda veida ierosinājumiem par to, vai es varētu radīt jaunu darbu, vai arī viņi varētu man atsūtīt atpakaļ šo pašu, lai es to salabotu. Viss bija saistīts arī ar papildu izdevumiem, tāpēc informāciju centos filtrēt caur skaidru skatījumu uz lietām, atmetot saviļņojošās emocijas par to, ka manam darbam ir iespēja tikt eksponētam šajā nozīmīgajā izstādē.

Jau biju pieņēmusi domu, ka tas nenotiks, kad saņēmu nākamo ziņu, ka viņi vēlas darbu eksponēt tādu, kāds tas ir. Iespējams, šajā gadījumā nostrādāja japāņu attieksme pret lietu dabīgo ritumu, ka kaut kas piedzimst, aug, noveco un mirst. Nav nekā traka, ja kaut kas ir saplīsis.

Vai piekritāt?

Sāku meklēt dažādus veidus, kā tomēr darbu salabot. Galu galā nonācu pie atziņas, ka vienīgā iespēja atrisināt šo situāciju ir pašai doties uz Japānu. Meklēju atbalstu un saņēmu to no savas draudzenes japānietes Majumi Josidas, kura jau vairāku gadu garumā ir manas daiļrades fane pēc tam, kad viņa ciemojās Latvijā un bija iegādājusies manas stikla rotas un vēlāk viesojusies darbnīcā. Es sagatavoju nepieciešamās detaļas, lai varētu salabot darbu, un devos ceļā. Tas izvērtās par brīnišķīgu ceļojumu. 

Kur darbs ir apskatāms šobrīd vēl bez tā fotogrāfijas Dienas kalendārā?

Pēc Kanadzavas izstāde ceļoja uz Notodzimas Stikla mākslas muzeju, kur tā bija aplūkojama līdz šā gada februārim. Neilgu brīdi pirms ekspozīcijas slēgšanas es no Japānas saņēmu nākamo priecīgo ziņu, ka Notodzimas muzejs vēlētos paturēt darbu savā kolekcijā, tādējādi Manas pelēkās dienas paliek uz dzīvi Japānā.

Ko jums deva šis bagātiem notikumiem pilnais piedzīvojums?

Tas ir ārējais stimuls, kas palīdz ticēt tam, ka ir jāturpina nodarboties ar mākslu un īstenot radošus projektus, lai arī cik tas nebūtu iracionāli, dzīvojot šeit, Latvijā. Tas ir entuziastisks darbs vai egoistisks akts (sauciet, kā gribat), kura laikā tu domā, perini idejas, no kurām dažas nosalst, bet dažas izdzīvo un uzplaukst. Daudzi no māksliniekiem neturpina attīstīt savu radošo potenciālu šajā virzienā un sāk citu ceļu.

Komercdarbību?

Mēs neviens nevaram no tās izvairīties. Es nezinu nevienu mākslinieku, kurš realizē savus mākslas darbus stiklā, metālā, tekstilā, mālā un paralēli nenodarbojas ar komercprojektiem, pedagoģiju, dizainu. Šīs jomas mēdz rīvēties savā starpā, tās nav nemaz tik viegli nodalīt. Tāpēc tev pašam ir jāspēj uzbūvēt sienu vai prasmīgi tās apvienot. Katram ir cits ceļš. Tas ir stāsts par to, cik mākslinieks komercializējas, pakļaujas ārējām prasībām un cik atrodas brīvā lidojumā. Tajā pašā laikā var uzdot jautājumu, cik jēdzīgi ir radīt darbus bez adresāta (smejas). 

Vai tam ir kaut kādi plusi?

Es priecājos, ka varu veidot dažādas lietas stiklā, jo, ja strādā ar konkrētu materiālu, radošie projekti ir cieši saistīti ar amatniecības prasmēm. Man ir jāsaprot, kā materiāls reaģē dažādos apstākļos, ko tas var dot, kam tas nekad nepadosies un tamlīdzīgi. Jo vairāk tu pārvaldi šīs amatniecības prasmes, jo lielāka brīvība tavai fantāzijai un iespēja sasniegt vēlamo rezultātu.

Man ir sajūta, ka Latvijā nenovērtē tā sauktās lietišķās mākslas nozares iespējas. Apmeklējot Venēcijas biennāli vai citus līdzīgus mākslas notikumus, varam pārliecināties, cik daudzpusīgi iespējams izmantot dažādus tradicionālos materiālus mākslas darbu tēlu un stāstu radīšanā.

Ko jūs darāt šobrīd, ko šobrīd veidojat?

Šobrīd veidoju jaunus darbus, jo aprīlī bija paredzēta mana personālizstāde galerijā Istaba, kas tagad ir pārcēlusies uz nezināmu laiku. Bet tā būs! Izstādē būs redzami Manām pelēkajām dienām vizuāli un poētiski līdzīgi telpiski objekti, turpinu spēlēties ar krāsu un formu. 

Vai topošajai izstādei ir nosaukums un koncepcija?

Ņemot vērā notiekošo, izstādes koncepcija varētu nedaudz pamainīties, bet sākotnēji tas bija stāsts par to, kā katra diena, ko mēs nodzīvojam, veido mūsu dzīvi. Šai izstādei bija dots nosaukums Labrīt!, kas izklausās ļoti optimistiski, taču šis sveiciens var tikt izteikts ļoti dažādās intonācijās, tas var būt kluss, īgns un pat noraidošs. Dažreiz tu piecelies un domā: ak, atkal jauna diena, atkal nebeidzamas cīņas vai nesaprotami jautājumi! Kāpēc tu kaut ko dari? Kā tas viss atrisināsies, kas būs, kam tas vajadzīgs? 

Nekādu blakusdarbu?

Es cenšos nodalīt laiku starp radošajiem projektiem un citiem darbiem. Protams, tajā brīdī, kad kaut kas neizdodas vai jāveic kāds vienmuļāks darbs, var iestāties prokrastinācijas sērga, kad tu vari sākt mājās mazgāt logus vai darbnīcā griezt auskarus. Es cenšos izbrīvēt pāris mēnešu gadā savu personālizstāžu gatavošanai. Priecājos un esmu pateicīga par VKKF atbalstu. Parasti veltīšanās radošajam darbam ir tāds kā bezalgas atvaļinājums, turklāt ir nepieciešams iegādāties materiālus, segt darbnīcas īri, kā arī parējos ikdienas rēķinus.

Vai eksistē stiklinieku tīklošanās?

Ar stiklu var strādāt dažādās tehnikās, katra no tām pieprasa piemērotus darbagaldus, instrumentus, izejmateriālus, krāsnis un tamlīdzīgas lietas. Mēs mēdzam apmainīties ar pakalpojumiem, zināšanām un materiāliem. "Man vajag tavu gaiši zilo stiklu! Ko tu gribi pretī?" Vairākums stikla mākslinieku ir absolvējuši Latvijas Mākslas akadēmiju, līdz ar to mēs cits citu zinām. Kopējas izstādes un notikumi mums notiek ļoti, ļoti reti. Mums nav izteikta līdera, kas apvienotu un iedvesmotu, lai, piemēram, aicinātu sarīkot ekspozīciju Daugavpilī!

Pastāstiet par savu autortehniku!

Tā ir gājusi roku rokā ar mani cauri gadiem jau no studiju laikiem, kad tapa pirmais šāda veida darbs un mans pasniedzējs Dainis Gudovskis uzreiz mudināja veidot nākamo, strādāt tālāk, turpināt. 

Kā radās šī ideja?

Tobrīd nodarbināju savu prātu ar to, kā ar esošajiem līdzekļiem, iespējām un prasmēm radīt telpiskus objektus. Studējot akadēmijā, mēs daudz strādājām ar darbiem plaknē un vitrāžām, viss pārējais palika kā teorētiski projekti. Vecāko kursu studentiem bija iespēja braukt uz Ukrainu, kā arī Grīziņkalnu un vēlāk uz Līvāniem un meistaru vadībā veidot darbus pūstā stikla tehnikā, bet tas bija ļoti īss brīdis, kad tu varēji pieskarties šim karstajam materiālam. Telpiskus objektus var izliet arī kā bronzu vai kausēt no stikla drumslām iepriekš sagatavotās formās, bet mums vēl nebija pieejamas piemērotas krāsnis, neviens arī nezināja, kā to darīt. Tas bija deviņdesmito gadu vidus, mums bija tikai mazie mufeļi.

Mufeļi?

Tās ir nelielas krāsniņas, kurās piededzināt apgleznoto stiklu. Tajās varēja ielikt apmēram A5 lapas izmēra plāksnīti – ne lielāku. Pirms studijām LMA es mācījos Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas ādiniekos, pēc kuru beigšanas turpināju darināt cepures, somas un citus priekšmetus. Dažādu konstrukciju veidošana man patika un padevās. Tā iespaidā radās doma telpisku objektu no stikla radīt tāpat kā cepuri no ādas, kura sastāv no izgrieztām detaļām, kas tiek sašūtas kopā. Sarežģītākais jautājums bija – kā sašūt kopā stikla detaļas. Mans risinājums bija izmantot kapara stieples. Stikls un kapars ir materiāli, kas savstarpēji sader. Kapars kausēšanas procesā nelauž stiklu. 

Kā izskatījās pirmais darbs?

Tas bija atvasināts no cepures piegrieztnes, kuru es biju izmantojusi iepriekš un kurā ienesu nelielas pārmaiņas. Par šo darbu gan no saviem kolēģiem akadēmijā, gan arī no citiem stikla māksliniekiem guvu ievērību par asprātīgo risinājumu.

Un tagad jūs jau vadāt meistarklases.

Pateicoties tam, ka es veidoju savus darbus tādā veidā, kādā nedarbojas neviens cits, man ir bijusi laime un iespēja piedalīties visādās starptautiskās izstādēs, simpozijos un meistarklasēs, kas tiek rīkotas dažādos stikla mākslas centros. Viena no šādām meistarklasēm notika stikla pētījumu un izmēģinājumu centrā Cerfav Francijā, cita – Igaunijas Mākslas akadēmijā.

Tā ir ļoti interesanta pieredze, kad māci savu autortehniku izprast studentiem. Tu sevi it kā izgriez uz āru, jo ikdienā, veidojot savus darbus savā ritmā savas darbnīcas vidē, tu nevienam neko nepaskaidro un neatskaities. 

Vai varat ieskicēt savu darbu tapšanas gaitu?

No sākuma top skice jau ar domu, ka to pēc tam vajadzēs īstenot, jo pastāv noteikts tehnoloģiskais rāmis. Neuztveru to kā ierobežojumu – drīzāk kā mijiedarbību starp radošo un praktisko procesu. Man patīk veidot ģeometriskas formas, kas lielā mērā sakrīt ar to, kas man patīk un pievelk mākslā un ko augsti vērtēju arī citu autoru darbos. Mani iedvesmo daudz un dažādas lietas, bet visvairāk – tieši tīras formas. Pēc skices es pievēršos sava topošā trīsdimensionālā veidojuma tehniskajam zīmējumam, dalīšanas procesam un katras detaļas izklājumam uz papīra.

Kas notiek pēc tam?

Pēc tam griežu stiklu. Ņemu stikla loksnes, ko esmu pirms tam jau apgleznojusi un krāsu piededzinājusi krāsnī, izgriežu visas nepieciešamās detaļas pa divi, starp tām lieku kapara stieples un atkal lieku krāsnī un sakausēju (māksliniece norāda uz krāsni, kurā ir redzamas dažāda izmēra sakausētās detaļas, kas atgādina makšķerēšanas vizuļus – aut.). Pēc tam šīs detaļas novietošu uz īpaši izgatavotas metāla formas, likšu vēlreiz krāsnī un karsēšu, lai tās kļūtu mīkstas un izliektos. Karstums un gravitācija izdarīs savu. Jau pēc tam sekos pīšana, kad visas detaļas savienoju vienā veselumā.

Pīšana nereti ir visai garlaicīgs process, bet šodienas situācijā es varu nesteigties – klausos Jaunā Rīgas teātra aktieru grāmatu lasījumus vai cita veida ierakstus un pinu savus telpiskos objektus. Man nekad iepriekš nav bijusi tik baudīgi izstiepta gatavošanās personālizstādei. Radošās dzīves sākuma gados man pat nāca palīgā draugi – gluži kā talkā visi sēdējām un pinām stikla rokdarbus. 

Pīšana nav tik sarežģīta, kā izskatās?

Tā ir kā adīšana vai pat vieglāka, taču lielizmēra telpiskos objektus es nevienam neuzticu, jo tur vajag veidot formu un uzmanīties, lai tā neizplūst un nepazūd, nenošķiebjas. Mani darbi ir kā milzu apelsīni, kuru mizu mēs sagriežam no augšas uz apakšu un pamazām nolobām nost. Gan mazie, gan lielizmēra telpiskie objekti top kā šī procesa atpakaļgaitas video. Šobrīd es varu nodoties lēnai un mierīgai darbu radīšanai. Kas notiks pēc tam? Tas ir jautājums... 

...kas satrauc mūs visus.

Domāju, ka radošiem cilvēkiem ir vieglāk pārdzīvot šādus neziņas laikus, jo mēs visu laiku eksistējam nosacītā nenoteiktībā, kad nav darba ar konkrētiem uzdevumiem un konkrētiem darbalaikiem. Tev nepārtraukti ir jādomā par to, kā noķert mūzu, arī kā nomedīt pasūtījumu un kā to visu realizēt tā, lai būtu gandarījums pašam. Iepriekšējās krīzes rezultātā es izveidoju savu zīmolu Ledene. Redzēs, ko nesīs tagadējā.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Homo soveticus laboratorija(15)

Multimediju projekta DAU ideologs, krievu režisors Iļja Hržanovskis (44) ir klusējis vienpadsmit gadu, veidojot līdz šim nebijušu spēles laukumu – vēstures izspēli – un ļaujot tajā iesaistīties tej...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata