Quantcast
Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Vēsture Dienā: Karam nesagatavoja

Padomju okupācijas pēcstaļiniskajā periodā latvietis dzimtenē varēja vilkt dzīvību tīri mierīgi, atskaitot vienu – dienestu armijā. Tas gan attiecās tikai uz vīriešiem, toties perspektīvas bija stipri dažādas, sākot ar vienkārši zaudētiem gadiem un beidzot ar sabeigtu fizisko vai psihisko veselību vai, it sevišķi kopš 1979. gada padomju invāzijas Afganistānā, pat ar atgriešanos cinka zārkā. Tad nu izvairīšanās no armijas kļuva par īpašu mākslas žanru (ja neticat, varat pajautāt, piemēram, Alvim Hermanim). Gluži loģiski atmodas laikā viena no protesta tēmām bija protests pret dienestu okupētājvalsts armijā.

Drīz vien pēc neatkarības de facto atgūšanas, 1991. gada 10. septembrī, tika pieņemts likums par valsts obligāto militāro dienestu. Sakarā ar šo likumu tas bija jāpilda visiem Latvijas pilsoņiem vīriešiem vecumā no 19 līdz 50 gadiem. 

Cik būtiski atjaunotās Latvijas armijas tikumi atšķīrās no nesen piedzīvotās pagātnes? 1995. gada 3. augustā Diena sniedza ieskatu latvju karavīra dzīves aizkulisēs. Stāstītājs bija kāds desmit mēnešus nodienējis puisis. Stāstījis pavisam mierīgi, bez sašutuma. "Vienīgais, kas liecināja, ka arī viņam armijas dzīve neliekas pavisam normāla, bija lūgums nepublicēt vārdu, jo viņam "vēl jādien"," rakstīja Līga Laizāne.

Pirmais, ko puisis atklāja, bija fakts, ka veco karavīru (padomju armijas neoficiālajā terminoloģijā – ģedu) "tiesības" esot palikušas tādas pašas, kādas bija "krievos", – naudas izspiešana un jauno karavīru tiranizēšana. Vecākie vienkārši pienākot klāt jaunajam un sakot: "Negribi dabūt pa galvu – maksā." Esot tādi vecie, kas uzskatot – kurš ir vājāks un nevarīgāks, tam nauda nav tik vajadzīga kā viņam pašam. 

Jauniņajiem nekas cits neatliekot, kā atdot naudu, ja gribot, lai rotā būtu mierīgāka dzīve un naktīs varētu gulēt. "Es pats to esmu piedzīvojis. Visu jau nekad neatdevu, bet vispār no izspiešanas var izvairīties tikai ar viltību. Daudz tās naudas mums nav, karavīram maksā algu astoņus latus 40 santīmus." 

Vecāko iesaukumu karavīri pirms dembeļa (demobilizācijas) rotās pa naktīm dzerot un, lai izklaidētos, modinot jauniņos, kuriem liekot, piemēram, atspiesties no grīdas balstā guļus. To darot, viņi saka: "Nekas, kad tu būsi vecais, arī tā darīsi." "Un daļa tā arī darīs," atzīst Dienas sarunu biedrs. Patiesībā rotas virsseržantam būtu jānodrošina kārtība rotā vakaros un naktīs, lai jaunie varētu gulēt un nebūtu tā saucamās ģedovščinas. Šajā ziņā Latvijas armijā nekas daudz nav mainījies, ja salīdzina ar kādreizējiem "tikumiem" krievu armijā. 

Anonīmais dižkareivis Dienai atklāja, ka armijā daudzas lietas risina ar kaušanos: "Tā nu tas ir – vīriešu sabiedrība." Tomēr tos, kuri ziņojot komandierim par piekaušanu, uzskatot par stukačiem. Visvairāk no piekaušanas ciešot vājākie. "Uz Dienas jautājumu, kā puisis vērtē presē aprakstīto gadījumu, kad virsseržants sita ar zābaku savam padotajam, bet kareivis neziņoja, ka ir piekauts, lai gan viņam bija liesas plīsums, sarunu biedrs minēja to pašu iemeslu, kādēļ viņš nevēlējās nosaukt savu vārdu, – karavīram bija jāturpina dienests." 

Rotas problēmas parasti risina rotas komandieris. Augstākas personas, piemēram, bataljona priekšnieks vai štāba priekšnieks, taisnību gandrīz nekad neuzzina. Ja rotas komandieris jūtot, ka rotā ir lielas nekārtības, viņš cenšoties to noslēpt no savas priekšniecības. Tāpēc problēmas nevis risina, bet slēpj. Dažreiz arī rotas virsseržants visu nezina. To zina tikai kareivji.

Daudzējādā ziņā dzīves apstākļi armijā esot šausmīgi, un tas arī nosaka dzīvesveidu. Kad karavīrs nav norīkojumā vai neguļ, viņam nav ar ko nodarboties. Tāpēc arī sākas dzeršana. Ir puiši, kas gribētu vakaros uzspēlēt basketbolu vai futbolu, bet, piemēram, bataljonā, kurā dien Dienas sarunu biedrs, nav laukuma. Tur ir tikai neliela svaru zāle, taču nav dušas. Ar mazgāšanos vispār esot slikti. 

Dienas sarunu biedrs pauda neticību, ka Latvijas armijā kaut kas varētu mainīties uz labo pusi. "Kad es gāju armijā, es zināju, ka būs ģedov-ščina, bet es nedomāju, ka armijā viss būs tik bezjēdzīgi un stulbi." Krievu armijā vismaz kaut ko varējis iemācīties – vai nu strādāt ar tehniku, vai kādu cīņas veidu. "Kara apstākļiem mani Latvijas armijā nav gatavojuši. Es nezinātu, ko darīt, ja būtu jākaro."

Vai kāds brīnums, ka arī izvairīšanās no dienesta atjaunotajā Latvijā turpinājās? Šī skumjā aina beidzās 2007. gadā, kad janvārī Latvija atteicās no obligātā militārā dienesta, pilnībā pārejot uz profesionālo militāro dienestu.

Top komentāri

Karls
K
tos, kuri taisīja 90gados ģedovčinu, vajadzētu tagad publicēt un kaunināt par arhaisku un primitīvu tradīciju turpināšanu.
ko lai saka
k
Vecā patiesība - līdz kādam 1998 Latvija bija failed state, kad NATO pavēlēja bišku to bardaku sakārtot.
Sirakūzietis
S
Pētījums par ģedovščinu armijā ir atrodams: uniformologija.lv/raksts/gedovscina-latvijas-armija Aicinu izlasīt.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ilgstoši bez Valsts policijas priekšnieka(4)

Rīcības vietā ir teātris – situāciju par Valsts policijas priekšnieka atlases procesu sarunā ar žurnālistu Romānu Meļņiku vērtē kādreizējais iekšlietu ministrs Mareks Segliņš.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas