Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Izskatās, ka tu dzīvosi. Valtera Sīļa un Kates Krolles kopdarba Izskatās, ka tu mirsi recenzija

Valtera Sīļa un Kates Krolles kopdarbs Izskatās, ka tu mirsi nebūt nereflektē par nāvi, bet gan piedāvā divu cilvēku apziņas plūsmu lakoniskā skatuves risinājumā

Jau vairākkārt šajā sezonā esam sastapuši izteikti konceptuālus mākslas projektus teātrī, kas ir lieliski izmantojami, lai paskaidrotu, ko nozīmē postdramatiskais teātris visā tā daudzveidībā. Divi šādi projekti – Situāciju komēdija un Malkas ceļi – realizēti Ģertrūdes ielas teātrī, vēl ir arī teksta grupas Orbīta un Vladislava Nastavševa kopdarbs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī Piecas dziesmas pēc atmiņas. Kontekstam jāpiemin arī Kristas Burānes izrāde Netikumīgie (Dirty Deal Teatro), ko ar Valtera Sīļa un Kates Krolles jauno projektu, par ko būs runa šajā recenzijā, vieno tas, ka uz skatuves profesionālu aktieru vai nu nav nemaz, vai arī viņi ir mazākumā.


Mākslas nāves fakts

Autoru un izpildītāju Valtera Sīļa un Kates Krolles jaunais kopdarbs Izskatās, ka tu mirsi (Dirty Deal Teatro) ir tik principiāli savrups, ka grūti to iztēloties valsts teātra repertuārā, tāpēc neatkarīgā teātra formāts šķiet adekvāts, kaut izrādi varētu rādīt arī kādā mākslas galerijā kā performanci. Nosaukums Izskatās, ka tu mirsi arī ir izteikti nekomerciāls, un tas varētu iedarboties uz daļu potenciālās publikas ar atbaidošu efektu un radīt maldīgu priekšstatu par izrādes saturu.

Tāpēc ir svarīgi un būtiski atgādināt, ka nosaukums, kā skaidrojuši paši izrādes veidotāji, ir "saistīts ar radošā procesa sākumu un galu, ar teātra mākslas kā netveramās matērijas gaistošo efektu, ko simbolizē izrādes noslēgumā veidotā dīvainā konstrukcija", kā vēsta LTV Kultūras ziņas. Respektīvi, apgalvojot, ka "mēs radoši strādājam un jebkurš radošais darbs beigu galā beidzas" un definējot to kā "mākslas darbu izgaišanu", izrādes veidotāji nostājas kardināli pretējās pozīcijās labi zināmajai devīzei "Dzīve ir īsa, māksla – mūžīga".

Pati mākslas izgaišanas problēma šķiet paradoksāla tieši tāpēc, ka visapkārt taču valda iemūžināšanas laikmets, ir visa veida video, audio un foto fiksācijas iespējas daudz lielākā mērā nekā agrāk. Un tad jājautā, vai šī mākslas nāves fakta pamatā nav tas, ka pašas mākslas robežas ir ļoti paplašinājušās – ja jebkas attiecīgajā kontekstā var būt māksla, tās nāvi nosaka konteksta, nevis paša darba izzušana, un tas attiecas, piemēram, uz mizanscēnās pozicionētiem priekšmetiem – skandām, velosipēdiem, pisuāriem u. c. Tāpat ir jāatgādina, ka jau pieminētajā izrādē Netikumīgie tiek definēts, ka dzeja ir viss, ko rada cilvēks, kurš pats sevi definē par dzejnieku. Lūk, šādā kontekstā ir uztverami Valtera Sīļa un Kates Krolles teksti, kas apziņas plūsmas formā fiksē viņu refleksijas par dzīvi un mākslu.


Neslēpta pašironija

Nav lielas jēgas analizēt atsevišķas izrādes sastāvdaļas – teksta runāšanu tumsā, sākotnēji statiskās skatuves eksistences nomaiņu ar apļveida kustību utt. Teksts kā pašvērtība pievērš sev uzmanību tieši sākuma daļā, kur, cik nojaušams, abi izrādes dalībnieki ir apmainījušies ar tekstiem, jo Kate runā par režisora pieredzi izrādē, savukārt Valters – par bērna gaidīšanu un mātes ikdienu. Taču šīs teksta autorības robežas vēlāk saplūst. Skatītājs var identificēties ar konkrētām emocijām, kuras izraisa viens vai otrs teksta rašanos stimulējošais impulss, bet var arī ļauties apļveida kustības suģestijai, kas reizēm atvirza runāto otrajā plānā.

Nozīmīga izrādes sastāvdaļa ir tās otrajā pusē notiekošā instalācijas veidošana. Tas ir nesteidzīgs process, sastutētā konstrukcija ir savāda un groteska, turklāt šo iespaidu pastiprina kustīgu elementu pievienošana objektam. Manuprāt, šajā procesā ir jaušama neslēpta pašironija, jo uzbūvētais objekts ir neidentificējams un grūti definējams, bet tā bēdīgo galu var nojaust jau tad, kad abi projekta dalībnieki to cītīgi stutē kopā. Kad visa šī ērmeklība sagāžas, izrāde beidzas.

Uzfilmējot izrādes norisi, varētu izveidot mākslas izstādēs rādāmu videodarbu. Atteikšanās no lineāra naratīva ir izaicinājums skatītājiem, kas teātri uztver pirmām kārtām kā parādītu stāstu ar sākumu un beigām. Taču ir XXI gadsimta divdesmitais gads, un ir pilnīgi skaidrs, ka īpaši pārsteigt nevienu šādā veidā arī nevar. Man šķiet, ka svarīgākais šajā gadījumā ir mākslinieku īstenotā pašrefleksijas iespēja, iepazīstinot skatītāju ar savām domām un sajūtām. Piemēram, zīmīga ir epizode, kurā Valtera Sīļa varonis cenšas dažādās valodās socializēties. Tas kopumā padara iestudējumu par apliecinājumu nevis rezultāta beigām, bet procesa vērtībai un no šāda skatpunkta var kļūt par impulsu arī tālākai radoši noskaņota skatītāja refleksijai jau savu projektu un ieceru līmenī.


Izskatās, ka tu mirsi

Dirty Deal Teatro 3.V plkst. 14 un 19

Top komentāri

Tufta
T
Kamēr Ņujorkā un Londonā teātra mākslinieki ir politisko processu avangardā un veido iestudējumus, kas atspoguļo processus sabiedrībā, Latvijas teātra ļaudis masturbē un kaifo eksestenciālisma purvā. Tāpēc nav brīnums, ka Latvija ir nabadzīga un ekonomiski un tehnoloģiski atpalikusi valsts. Traģiski ka visādi Rozentāļi raksta muļķibas par seklām izrādēm, kuru apmeklē masturbētāju histēriskie pielūdzēji.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja