Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Neziņa par izdzīvošanu. Reģionālās koncertzāles piedzīvo smagus laikus

Reģionālās koncertzāles Rēzeknē, Cēsīs, Liepājā un Ventspilī ir noraizējušās par infrastruktūras un kvalificēta personāla saglabāšanu un spēju pildīt savu pamatuzdevumu – nodrošināt profesionālās mākslas pieejamību.

Valdība tikko ir lēmusi būvēt ilgi gaidīto nacionālo akustisko koncertzāli Rīgā, taču līdz šim tā arī nav sniegusi palīdzīgu roku četrām nacionālas nozīmes reģionālajām koncertzālēm, kuru pastāvēšanu iedragājusi darba piespiedu apturēšana Covid-19 pandēmijas apstākļos. Diemžēl izrādījās, ka speciāli ieviestie krīzes dīkstāves pabalsti pašvaldību iestādēm un uzņēmumiem nav pieejami. Gan 2013. gadā uzbūvētā Latgales vēstniecība Gors Rēzeknē, gan 2014. gadā atklātā Vidzemes koncertzāle Cēsis, piecus gadus strādājošais Liepājas Lielais dzintars un pērn vasarā Ventspilī durvis klausītājiem vērusī koncertzāle Latvija šobrīd piedzīvo ļoti grūtus laikus un ir neziņā par nākotni.

Vissmagākā situācija ir Latgales vēstniecībā Gors un Vidzemes koncertzālē Cēsis – abās nācies atlaist divas trešdaļas darbinieku. Koncertzāles jau vairākkārt vērsušās pie valdības, lūdzot palīdzību darbības saglabāšanai. Rēzeknes Goru glābtu 300 000 eiro, Lielo dzintaru – 163 000 eiro, koncertzāli Cēsis – 90 000 eiro, savukārt Kurzemes filharmonijai, kurā ietilpst Ventspils koncertzāle Latvija, nepieciešami 264 738 eiro. Ar lūgumiem valdībā vērsušās arī pašvaldības. Gaidot un cerot pagājuši jau trīs mēneši, taču līdzekļi reģionālo koncertzāļu glābšanai tā arī nav piešķirti.

Kultūras ministrijas centieni rast risinājumu atduras pret dzelžainu, konsekventu Finanšu ministrijas "nē". Tādējādi koncertzāles, to darbinieki, mūziķi un klausītāji joprojām turpina būt politiskas un resoriskas domāšanas ķīlnieki.

 

Peldam vienā laivā

Situāciju apraksta Austrumlatvijas reģionālās koncertzāles Latgales vēstniecība Gors vadītāja Diāna Zirniņa: "Līdz ar martā Covid-19 dēļ izsludināto ārkārtējo situāciju reģionālās koncertzāles bija spiestas apstādināt savu darbu. Goram līdz ar saimnieciskās darbības apstādināšanu būtiski samazinājās ieņēmumi, jo uzņēmumam nav ilgtermiņa nomnieku no valsts iestāžu puses, savukārt esošie ilgtermiņa nomnieki, izmantojot normatīvo aktu iespējas, pieprasīja pārtraukt nomas maksas piemērošanu. Tādējādi, piemēram, kino neizrādīšanas dēļ ik mēnesi zaudēti aptuveni 4000 eiro telpu nomas ieņēmumu."

"Gors joprojām cer uz labāko, bet pēc pieredzes spiests gatavoties ļaunākajam," atzīst Latgales vēstniecības Gors vadītāja Diāna Zirniņa. Publicitātes foto 

Skarbās sekas ir tādas, ka pasākumu norisē, ēkas uzturēšanā un administrēšanā pašlaik iesaistīti tikai 24 no iepriekšējiem 56 darbiniekiem. Tātad palikusi vien trešdaļa. Pārējie atlaisti, atrodas bezalgas atvaļinājumā vai ārstējas, turpinot izmantot atvērtās slimības lapas. Kopš pagājušā gada koncertzāle pati nodrošina kafejnīcu, un arī tās darbinieki cietuši krīzes dēļ. Saglabātas vienīgi pūšaminstrumentu orķestra Rēzekne mūziķu darbvietas, jo tās finansē pilsētas dome.

Sākumā koncertzāles paļāvušās uz valdības sākotnēji publiski pausto – visiem, kas ir maksājuši nodokļus, būs pieejami dīkstāves pabalsti. Diemžēl pašvaldības uzņēmumu darbiniekiem tie tika liegti. "Nez no kurienes ir mīts, ka publiskā sektora uzņēmumos viss tiek simtprocentīgi finansēts no pašvaldību budžeta?" jautā Diāna Zirniņa. Saimnieciskie ieņēmumi veido ievērojamu daļu no Gora kopējiem ieņēmumiem. 2019. gadā tie bija 42 procenti jeb 788 000 eiro, domes dotācija – 48 procenti jeb 907 000 eiro, tajā skaitā dotācija pilsētas pūšamo instrumentu orķestrim. Jāpiebilst, ka Gora darbam ir svarīgi Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) projektu līdzekļi, kas līdzfinansē aptuveni pusi no kopējiem projektā iekļautajiem kultūras pasākumiem profesionālās mākslas pieejamības nodrošināšanai. Tos izmanto galvenokārt māksliniecisko izdevumu segšanai – programmu iegādei, honorāriem, autortiesību maksājumiem. Diāna Zirniņa priecājas, ka VKKF ir pretimnākošs un ļauj operatīvi ieviest izmaiņas apstiprinātajos pasākumu plānos.

Gora vadītāja stāsta, ka darba apstādināšanas dēļ ik mēnesi izpaliek ieņēmumi 60 000 eiro apmērā: "Lai arī uzņēmums uzreiz maksimāli samazināja visus ar ēkas uzturēšanu un pasākumu rīkošanu saistītos izdevumus, ir skaidrs, ka pašvaldības piešķirtā dotācija nebūs pietiekama, lai saglabātu uzņēmuma darbspēju un spēju ātri atsākt darbu līdz ar pasākumu atjaunošanu."

Jāatgādina, ka Rēzeknes, Cēsu un Liepājas koncertzāles būvēšana nebija pašvaldību iegriba: Ministru kabinets 2006. gadā pieņēma lēmumu izveidot Latvijā nacionālas un reģionālas nozīmes koncertzāļu tīklu, tika ieguldītas lielas summas, un vai ir nopietni tagad teikt: tieciet galā paši? Gora būvēšanā, kas izmaksāja 26 miljonus, valsts gan ieguldījusi tikai pusmiljonu.

Rēzeknes pašvaldība ik gadu piešķir Goram aptuveni 700 000 eiro. Diāna Zirniņa pieļauj: "Ja valdības lēmumi neliegtu dīkstāves pabalstus valsts un pašvaldību uzņēmumos strādājošajiem, nebūtu nepieciešams šobrīd vērsties pēc palīdzības." Gorā tas ļautu ik mēnesi mazināt zaudējumus par 30 000–40 000 eiro.

Koncertzāles ir noraizējušās ne tikai par infrastruktūras saglabāšanu un spēju pildīt savu pamatuzdevumu – nodrošināt profesionālās mākslas pieejamību, bet arī par to, kā saglabāt apmācītu personālu. "Jo tālāk no Rīgas, jo tas ir grūtāk. Kultūras ministrs sarunās solīja, ka palīdzēs risināt nacionāla un reģionāla mēroga koncertzāļu tīkla saglabāšanu, un mēs uz to paļaujamies. Gors joprojām cer uz labāko, bet pēc pieredzes spiests gatavoties ļaunākajam," atzīst Diāna Zirniņa. Diemžēl cerības uz piešķīrumu no kultūras nozares saglabāšanai Covid-19 krīzē atvēlētajiem 32 miljoniem arvien sarūk. Piešķīrumā publiskā sektora uzņēmumiem palīdzību saņēma tikai valsts institūcijas. Gaidot un cerot pagājuši jau trīs mēneši…

Skarbajā situācijā Rēzeknes pilsētas dome ir saglabājusi Goram šim gadam plānoto pašvaldības dotāciju un arī atbrīvojusi no nomas maksas par ēkas izmantošanu, kas jau pašlaik ļauj ietaupīt 10 000 eiro. Tiek skatīti arī citi papildu atbalsta veidi, cik ļauj pašvaldības rocība. Koncertzāles izdzīvošanu līdz gada beigām glābtu 300 000 eiro… To Gors vēstījis arī koncertzāļu kopīgajās, valdībai sūtītajās vēstulēs. "Viens ir skaidrs – visiem peldot vienā kultūras laivā, visai nejēdzīgi ir stumdīties. Gribas tikt līdz krastam," saka Diāna Zirniņa.

Septiņos pastāvēšanas gados Gora komandai ir izdevies piesaistīt apmeklētājus, attīstīt pasākumu apmeklēšanas tradīciju. Patlaban tas atzīts par visvairāk apmeklēto kultūras objektu Latvijas reģionos. Lai saglabātu cilvēkiem interesi apmeklēt kultūras pasākumus un nodrošinātu kultūras pakalpojumu pieejamību, ir svarīgi strādāt vismaz minimālā apjomā. Jau maijā Gorā atsāka darboties izstāžu galerija, kurā skatāma māksliniekam, teorētiķim un pedagogam Jurim Soikanam veltīta izstāde. "Tomēr acīmredzams, cik jūtīgi cilvēki uztver cenu izmaiņas divdesmit klausītāju koncertos, kas notika līdz jūnijam. Pašreizējo ierobežojumu mīkstināšana līdz simt apmeklētājiem ļauj piedāvāt zemākas biļešu cenas, tomēr gan cilvēku piesardzība, gan citas laika pavadīšanas iespējas vasarā, kā arī finansiālā situācija jūtami ietekmē pieprasījumu. Cilvēki baidās, viņiem nav naudas, un šāda apjoma pasākumi nespēs risināt mūsu problēmu," secina Diāna Zirniņa. 

"Esam piesardzīgi. Jāsaprot, ka arī pārceltie pasākumi tikai paaugstinās konkurenci: nebūs iespējams cilvēkiem piedāvāt visus iepriekš ieplānotos koncertus. Tomēr gribas ticēt, ka Gora koncertzālē oktobrī varēsim baudīt Elīnas Garančas sniegumu, turpinām gatavoties starptautiskajam ērģeļmūzikas festivālam Organismi, kuros ērģelniecei Ivetai Apkalnai plāno pievienoties Raimonds Pauls un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris." Taču neziņa par koncertzāles izdzīvošanu un tuvāko nākotni paliek. Paliek arī jautājums: kāpēc jāmaksā nodokļi, ja pēc tam tikai tāpēc, ka strādā pašvaldības sektorā, krīzes situācijā nepienākas atbalsts? Darba devēja reputācija pašvaldību sektorā ir pamatīgi cietusi, bet visvairāk cietusi kultūra.

Atkopšanās nebūs ātra. "Nevar taču izlaist no reanimācijas un teikt, lai uzreiz uzrāda sportisku rezultātu. Tie divdesmit klausītāji, kas nāca, jutās neveikli pārkārtotajā zālē. Par laimi, izdevās radīt ļoti labu sajūtu Mazajā zālē līdz 100 cilvēkiem, mīkstos krēslos, ar vīnu. Bet katra programma maksā. Kas par to maksās? Iztērēt visu VKKF gada naudu dažiem vasaras koncertiem mazai auditorijai nav prāta darbs," uzskata Diāna Zirniņa. Spiediens uz kultūru turpināsies vismaz divus gadus, tāpēc VKKF konkursus profesionālās mākslas nodrošināšanai vajadzētu rīkot nevis uz vienu, bet trim gadiem. "Rezultātus saņemam decembrī, bet koncertus plānojam no janvāra. Neuzminējām, ka – 2019. gadā finansējums programmai bija kļuvis mazāks. Honorāri nekļūst mazāki, inflācija. Traki, ja kultūru noliek uz ražošanas principiem. Līdz gada beigām varam izvilkt, taču – nestrādājot." Valsts palīdzība ir nepieciešama steidzami.

 

Ar Orfeja dziesmu nepietiek

Vidzemes koncertzālē Cēsis pēc triju mēnešu pārtraukuma 13. jūnijā notika koncerts, kurā uzstājās Gidons Krēmers, Georgijs Osokins un Kremerata Baltica mūziķi. To apmeklēja simt klausītāju. "Gidons Krēmers kā sengrieķu mītu varonis Orfejs ar savu jūtīgo vijoles spēli atkal iedvesa dzīvību koncertzāles telpās, atmodinot aizmirstās klātbūtnes koncerta sajūtas, emocijas, kuras var izjust tikai mākslinieku un klausītāju savstarpējā enerģijas apmaiņā. Šādi nosvinējām mūsu koncertzāles sesto dzimšanas dienu,» priecājas koncertzāles Cēsis mākslinieciskā vadītāja Inese Zagorska.

Šajos sarežģītajos apstākļos koncertzāles Cēsis radošās darbības pamatprincipi – izcilība, unikalitāte un laikmetīgums – ir saglabāti, un ar koncertzāles radošo un tehnisko komandu, kas samazināta līdz kritiskajam minimumam, nepazaudējot pašcieņu, tika noslēgta pēkšņi lauztā, pandēmijas izjauktā koncertsezona.

 "Pēc 13. jūnijā notikušā Gidona Krēmera koncerta mums parādījās pirmie
nelielie ieņēmumi, bet vien tik, lai kāds no palikušajiem divpadsmit
darbiniekiem varētu būt darbā pāris nedēļu ilgāk," saka koncertzāles
Cēsis mākslinieciskā vadītāja Inese Zagorska. Publicitātes foto

Atceroties, ka vēl pirms dažiem gadiem koncertdzīve koncentrējās tikai Rīgā, Inese Zagorska norāda, ka tagad, pateicoties četru jauno reģionālo koncertzāļu darbībai, visur Latvijā var dzirdēt simfonisko orķestri. "Esam to jau pierādījuši savā darbā. Tā ir koncertzāles spēja ar saimniecisko darbību sevi nodrošināt. Šis ir ļoti liels potenciāls starptautiskā nozīmē. Strādājam ar starptautiskajām aģentūrām un māksliniekiem, esam sevi prezentējuši dažādās konferencēs ārvalstīs.

Eiropas Mūzikas padomes konference notika pie mums Cēsu koncertzālē. Daudzi Latviju ar tās veiksmīgo reģionālo koncertzāļu tīklu redz kā labu piemēru," Inese Zagorska raksturo koncertzāļu nozīmes vērienu. Viņa piebilst, ka Cēsu koncertzāle vien gadā nodokļos nomaksājusi 200 000 eiro.

Koncertzāles jau ir pierādījušas, ka to darbība ietekmē visu Latviju: veicina kultūrtūrismu, attīstījusies kafejnīcu, restorānu, viesnīcu, apartamentu izīrētāju uzņēmējdarbība. "Ir gandarījums, ka kultūra ir bijusi šīs ekonomiskās attīstības virzītājspēks. Noteikti ir jālauž priekšstats, ka kultūra ir patērējoša. Tā ir viena no tautsaimniecības nozarēm," uzsver Inese Zagorska.

Viss sasniegtais tagad ir apdraudēts. Šopavasar pandēmijas laikā Cēsu koncertzālei ir nācies atlaist 25 darbiniekus jeb divas trešdaļas no 37 darbiniekiem. "Viņu vidū ir augsti kvalificēti, ar lielu pieredzi kultūras jomā strādājoši speciālisti. Citas izejas nebija, jo darbinieku atalgojuma budžets koncertzālei jānopelna pašai no savas saimnieciskās darbības – no koncertu biļešu ieņēmumiem, ilgtermiņa un īstermiņa nomas ieņēmumiem un citiem pakalpojumiem. Krīze, valdības noteiktie ierobežojumi un ārkārtējā situācijā pieņemtais lēmums darbību apturēt šos ieņēmumus samazināja līdz nullei. Pēc Gidona Krēmera koncerta mums parādījās pirmie nelielie ieņēmumi, bet vien tik, lai kāds no palikušajiem divpadsmit darbiniekiem varētu būt darbā pāris nedēļu ilgāk. Nav vairs ne mārketinga speciālista, ne skaņu un gaismu inženieru, tehnisko darbinieku, biļešu kasiera, producentu, garderobistu. Divas darbinieces brīvprātīgi atnāca pārbaudīt biļetes…" stāsta Inese Zagorska.

Ēkas uzturēšanu un ar to saistīto darbinieku, piemēram, apsargu, algas pagaidām vēl nodrošina Cēsu pašvaldības dotācija amatierkolektīvu mēģinājumiem koncertzāles telpās. Un, lai gan arī šie mēģinājumi atsākās tikai jūnijā, pašvaldības līdzmaksājums netika pārtraukts. "Taču tā ir tikai piektā daļa no koncertzāles budžeta, tādēļ lūdzām valdībai 90 tūkstošu eiro darbinieku atalgojumam, lai būtu iespēja atjaunot cilvēkresursus un atsākt koncertzāles darbību," atklāj Inese Zagorska. Tas ļautu līdz 1. oktobrim kompensēt darbinieku atalgojumu. Pēc tam cēsnieki cer tikt galā saviem spēkiem, ja darbu nepārtrauks jauns Covid-19 vilnis.

Koncertzāles darbu plānots atsākt augustā, sadarbībā ar Cēsu Mākslas festivālu piedāvājot ikgadējo Latvijas profesionālo teātru Grand Prix skati un no pavasara pārceltos koncertus. Daudzi no tiem ir pilnībā izpārdoti. "Taču, kamēr valdības noteikto ierobežojumu dēļ nevarēsim gūt pastāvīgus ieņēmumus, mums nav iespēju atjaunot darbā atlaistos darbiniekus. Ar nožēlu jāatzīst, ka kultūras nozare dienu no dienas zaudē arvien vairāk kultūras speciālistu, kaut gan tik svarīgi būtu aizstāvēt nozarē strādājošo intereses un tiesības strādāt savā profesijā. Kultūras menedžmenta akadēmiskā izglītība Latvijā ir bijusi iespējama tikai atjaunotajā Latvijā, un šajos pārdesmit gados ir izveidojusies augsti profesionāla, zinoša, akadēmiski izglītota kultūras vadības, menedžmenta paaudze. Tā ir augstā līmenī. Tāda, kas spēj profesionāli, gudri un rezultatīvi vadīt tāda apjoma kultūras iestādes, kādas ir reģionālās koncertzāles. Vai kultūras nozarei vairs nav nepieciešami šie speciālisti?" jautā Inese Zagorska.

Valdība sola augustā pieļaut zālē jau 250 apmeklētāju, ievērojot divu kvadrātmetru distanci. Tas ļaušot koncertzālē Cēsis uzņemt 150–180 apmeklētāju. "Saprotams, tas nedos iepriekš plānotos ieņēmumus, kuri atbilstoši koncertzāles apjomam paredz vismaz 500 cilvēku auditoriju. Tātad tas nekādā veidā nesniegs iespēju atjaunot darbā mūsu darbiniekus. Aiz mums stāv arī simtiem mūziķu, kuriem pastarpināti vai tiešā veidā nodrošinām darbu," uzsver Inese Zagorska.

Zinot, ka reģionālo koncertzāļu darbība nesusi ne tikai kvalitatīvas pārmaiņas sabiedrībā, bet arī milzīgu ekonomisko ieguldījumu, ir smagi apzināties, ka šo koncertzāļu liktenis Covid-19 krīzē joprojām ir neskaidrs. "Joprojām nav no valsts gaidītā atbalsta. Taču ir arī svarīgi zināt, kā rīkoties, kādi būs krīzes pārvarēšanas plāni, ja pulcēšanās ierobežojumi būs jāatstāj spēkā ilgāk par vasaru. Vai nacionālas nozīmes reģionālo koncertzāļu tīkls būs jāiesaldē uz nenoteiktu laiku?" vaicā Inese Zagorska.

Valsts programmā īstenojot nacionālas un reģionālas nozīmes koncertzāļu tīkla izveidošanas plānu – koncertzāļu uzbūvēšanu Rēzeknē, Cēsīs un Liepājā, visbeidzot arī (jau citā programmā) Ventspilī –, kultūras infrastruktūrā ieguldītas milzīgas investīcijas, kopumā ap 100 miljonu eiro. Rodas pašsaprotami jautājumi – kāds tad ir bijis un vai ir valdības ilgtermiņa plāns, un kāda ir atbildība pašu pieņemtos lēmumus pildīt? Kā tiek un tiks nodrošināta nacionālās kultūras programmas pēctecība? Vai te nav nepieciešams ilgtermiņa plāns? "Gaidāms ieguldījums jaunās koncertzāles būvē Rīgā. Vai tam ir jānotiek uz kultūras nozares rēķina, zinot, ka pašreizējās koncertzāles var beigt pastāvēt?" Inese Zagorska neslēpj šaubas.

 

Paldies Dievam, izglābāmies

"Visi publiskie pasākumi abās mūsu apsaimniekotajās iestādēs – Ventspils koncertzālē Latvija un Teātra namā Jūras vārti – tika atcelti vai pārcelti, taču, paldies Dievam, darbiniekus izdevās neatlaist. Ar katru darbinieku runājām par izmaiņām darba laikā un darba pienākumos. Daži piekrita kārtot lietvedības mapes, citiem piedāvājām iesaistīties remontdarbos Jūras vārtos. Cilvēki piekrita. Pārtraucām darba attiecības tikai ar tiem, ar kuriem bija noslēgts uzņēmuma līgums," situāciju raksturo SIA Kurzemes filharmonija valdes priekšsēdētāja Sigita Migoļa.

Viņa paskaidro: lai gan koncertzāļu māksliniecisko un saimniecisko darbību nodrošina pašvaldību izveidotās kapitālsabiedrības, tomēr tās netiek pilnā apjomā finansētas no pašvaldību budžeta. Ievērojamu daļu no SIA Kurzemes filharmonija ieņēmumiem veido pamatdarbības ieņēmumi, kas Covid-19 krīzes ietekmē līdz gada beigām varētu samazināties par 52 procentiem. Ņemot to vērā, aplēsts, ka nepieciešamais finansiālais atbalsts darbības saglabāšanai ir 264 738 eiro (uzturēšanas izdevumu segšanai bez izdevumiem kultūrai un pamatlīdzekļu iegādei). Tie ir 19 procenti no kopējiem prognozētajiem izdevumiem par periodu no 13. marta līdz gada beigām. "Izvērtējām visus pasākumus, kurus organizēsim šajā gadā un kurus pārcelsim uz 2021. gadu. Ļoti pozitīvi ir tas, ka netika samazināts VKKF finansējums un ir iespējams veikt grozījumus un korekcijas pasākumiem, kuri tika pārcelti saistībā ar Covid-19."

 "Strādājam saspringtā režīmā, jo nezinām, kas kurā brīdī var mainīties," saka SIA Kurzemes filharmonija valdes priekšsēdētāja Sigita Migoļa. Publicitātes foto

Arī Sigita Migoļa aicina novērtēt to, ka ikkatra konkrētā pašvaldība, gan izbūvējot kultūras infrastruktūras objektus, gan finansiāli tos atbalstot, nodrošina reģionālas un nacionālas nozīmes koncertzāļu darbību, kā arī sniedz pakalpojumus ne tikai pašvaldības, bet arī reģiona un valsts mērogā. 2019. gadā Kurzemes filharmonija valsts budžetā iemaksājusi 333 559 eiro, notikuši 190 pasākumu, kopējais apmeklētāju skaits (tikai iekštelpās) bijis 68 281. Braukuši skatītāji arī no Lietuvas. Šogad līdz 13. martam paspēja notikt 33 pasākumi.

"Arī Covid-19 krīzes laikā strādājām, organizējām koncertus pagalmos. 20. jūnijā notika koncerts simt klausītājiem. 25. jūlijā svinēsim koncertzāles Latvija gada jubileju. Par laimi, kustamies. Paldies Dievam, izglābāmies. Koncertzālē Latvija ir 586 vietas, tāpēc, pat ja drīzumā atļaus lielāku apmeklētāju skaitu, ievērojot distanci, varēsim ielaist tikai 120 klausītāju," paskaidro Sigita Migoļa. Koncertu biļetes, kas, pateicoties pašvaldības dotācijai, līdz šim tirgotas par krietni zemākām cenām, nu maksā 20, 25 un 30 eiro. Gandrīz visas ir pārdotas. "Nezinu, vai tas ir labi vai slikti un uz cik ilgu laiku, taču nav pamata tik lielam optimismam, lai domātu, ka cilvēki spēs katru dienu skriet uz koncertiem un par to samaksāt. Tāpēc cenšamies nepārblīvēt tuvākos mēnešus ar notikumiem. Strādājam saspringtā režīmā, jo nezinām, kas kurā brīdī var mainīties," saka Sigita Migoļa.

 

Atslābums nav iestājies

"Mūsu kopīgo bēdu leju ir grūti salīdzināt, jo saimniekošanas modelis un attiecības starp pašvaldības un valsts pārziņā esošajām vienībām, kas atrodas zem viena jumta, katrā koncertzālē ir citādas. Piemēram, atšķirībā no liepājniekiem mēs nesaņemam īri no mūsu mūzikas skolas. Esam atkarīgi no pašvaldības dāsnuma un VKKF piešķirtā gada finansējuma," norāda koncertzāles Latvija mākslinieciskais vadītājs Miks Magone. Labi, ka VKKF esot sakarīgi, dzīvi cilvēki, kuri saprot situāciju un ļauj bez smagnējas birokrātijas mainīt šī finansējuma izlietojumu, viņš piebilst.

"Esam atkarīgi no pašvaldības dāsnuma un VKKF piešķirtā gada finansējuma," norāda Ventspils koncertzāles Latvija mākslinieciskais vadītājs Miks Magone. Foto – Anrijs Požarskis

"Ar tiešraidēm neaizrāvāmies. Būsim godīgi – tiešraide internetā nav risinājums, un akustiskā koncertzāle ir vieta, kur mūzika ir jāklausās klātienē. Mūsu koncertzālē ir vieta ērģeļmūzikai un Dāvida Kļaviņa eksotiskajām klavierēm. Dzīvo, dabisko skaņu un klātbūtni nevar kompensēt ne jaunākais aifons, ne datora tumbiņas. Pieļauju, ka diez vai visiem, kuri pievērš uzmanību tiešraidēm, mājās ir jaunākās paaudzes audio un video aparatūra," saka Miks Magone. Viņš ir pārliecināts, ka tiešraides pārsvarā tiek baudītas fragmentāri sadzīves fonā vai pa ceļam transportā un tas devalvē mūzikas vērtību. Koncertzālēm šādas pārraides var noderēt tikai, lai atgādinātu par sevi. Taču arī grūtos laikos nedrīkst nerūpēties par ieņēmumiem. 

Ventspilī vairāk nekā puse no šī gada programmas bija ārzemju mākslinieku uzstāšanās, bet viņi tagad nevar atbraukt. Robežas tikai pamazām sāk atvērt.

"Lai nezaudētu galvu ārkārtas apstākļos, kādos esam iemesti, ievelku dziļāk elpu un sev pajautāju: vai tas, ko taisos rīkot, ir kas tāds, ko es pats labprāt apmeklētu un kas lieliski iederētos mūsu zālē, arī ja nebūtu šo trako laiku. Tad ir jēga to darīt," savu domu gājienu raksturo Miks Magone. 16. maijā Ventspilī notika pirmais koncerts lielajā zālē 23 klausītājiem. 20. jūnijā – simt klausītājiem, un nebija neviena bezmaksas ielūguma. "Biļete maksāja divdesmit eiro, kas Ventspilī ir neiedomājami augsta cena. Ir skaidrs, ka tā turpināt nevar. Paļauties uz to, ka dārgi koncerti nelielai auditorijai var notikt reizi vai pat vairākas reizes nedēļā, ir strupceļš. Naudas aptrūksies arī simt maksātspējīgākajiem, un mūzikas kļūšana par dārgu izklaidi šauram izredzēto lokam galīgi nesaskan ar mērķi padarīt to pieejamu plašam iedzīvotāju lokam," uzskata Miks Magone.

"Turpinām plānot un cerēt, ka tā arī notiks. Grasāmies atzīmēt koncertzāles gada jubileju un ceram, ka pilsētas svētkos 30. jūlijā varēs notikt jau vienreiz pārceltais poļu pianistes Hanias Rani koncerts. Augusta beigās te jānotiek LNSO vasarnīcai. Atslābums nav iestājies. Tikai mulsina tas, ka mūziķiem uzstājoties joprojām ir jāievēro divu metru distance, bet veikalos un transportā ir drūzma. Kad nesen svētdien braucu no Rēzeknes, vilciens bija tik pilns, ka Varakļānos visi jau sasēdās cits citam blakus. Ekrāns rādīja, ka gaisa temperatūra vagonā ir 29,7 grādi. Trīs stundas sēdējām kā vīrusa pirtī. Mani nepārliecina argumentācija, ka visbīstamākais ir koncerts," norāda Miks Magone.

 

Varam tikai sapņot

"Situācija ir stabili slikta," šādi Liepājas Lielā dzintara izdzīvošanas cīņu raksturo koncertzāles valdes priekšsēdētājs Timurs Tomsons. "Ir skaidrs, ka reģionālo koncertzāļu nozīme nav tikai lokāla, tās tika būvētas, veidojot valstī nacionālas nozīmes reģionālo koncertzāļu tīklu. Diemžēl koncertzāļu jautājums ir politizēts, un šobrīd retorika ir tāda, ka pašvaldībām ar savām kapitālsabiedrībām jātiek galā pašām," uzsver Timurs Tomsons. "Visbiežāk tas skan no Finanšu ministrijas puses. Kultūras ministrija mūs saprot un mēģina iekļaut valsts atbalsta pasākumu plānā, bet atduras pret Finanšu ministriju, kas uzskata, ka pašvaldībām klājas pietiekami labi, lai pašas tiktu galā. Diemžēl sastopamies ar politiku, nevis racionālu krīzes pārvarēšanas plānu." Timurs Tomsons atzīst: tikko jautājums tiek politizēts, tam var būt arī ļoti bēdīgas sekas.

"Situācija ir stabili slikta," šādi Liepājas Lielā dzintara izdzīvošanas
cīņu raksturo koncertzāles valdes priekšsēdētājs Timurs Tomsons.
Publicitātes foto 

Saskaņā ar likumu pašvaldības kapitālsabiedrības darbinieki nevarēja pieteikties ne dīkstāves pabalstiem, ne citiem atbalsta instrumentiem Covid-19 krīzes laikā. Turklāt dīkstāves pabalsti tūlīt beigsies, un tas vairs nav risinājums. "Varam tikai sapņot, vai nonāksim kādā krīzes naudas sadalījumā. Vienīgais varētu būt pašvaldības aizdevums, ko pēc tam vajadzēs atdot. Bet, ja man vēlāk būs jāatdod 163 tūkstoši, tas nozīmē, ka koncertzālē augsto mākslu nekad neņemsim un kļūsim par balagānu, lai tikai nopelnītu. Taču tieši māksla ir mērķis, kura dēļ koncertzāli uzbūvēja," saka Timurs Tomsons. Liepājas gadījumā šis nav tikai koncertzāles, bet arī Liepājas teātra jautājums, jo tas ir vienīgais pašvaldības teātris visā valstī. Paradoksāli, bet valsts atbalsta visus teātrus, izņemot Liepājas teātri.

"Arī mēs ar vairākiem darbiniekiem vienojāmies par darba pārtraukšanu. Tā bija vienīgā iespēja, jo vairs nespējām samaksāt visas algas. Viņi vismaz saņem bezdarbnieka pabalstu. Nav arī darba, jo nav ne regulāras koncertdzīves, ne korporatīvo klientu, pasākumu rīkotāji nenomā telpas. Finanšu plūsma ir tuva nullei. Visiem biļešu kontrolieriem piedāvāju bezalgas atvaļinājumu, lai varētu ātri atsaukt darbā, kad būs nepieciešami. Vairākiem darbiniekiem samazinājām slodzi, dažus uzlikām uz mūsu pašu apmaksātajiem "dīkstāves" pabalstiem, daži vēl joprojām sēž uz slimības lapas. Ir emocionāli ļoti svarīgi nepārtraukt līgumus. Uz pirmo koncertu ar publiku vairākus darbiniekus izsaucām no bezalgas atvaļinājuma, lai varētu ierādīt sēdvietas ar divu metru distanci."

Par laimi, Lielajam dzintaram ir divi lielie valsts nomnieki – Liepājas simfoniskais orķestris un Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskola –, kuri turpina maksāt samazināto telpu nomu – tā vismaz kaut kāda nauda ienāk. Pašvaldība pašlaik sedz gandrīz visus koncertzāles izdevumus un ļauj izmantot vasarai un rudenim paredzēto dotācijas daļu. "Jūlija beigās kopā runāsim par nākotni, jo ir skaidrs, ka ar pašvaldības dotāciju līdz gada beigām nepietiks. Runāsim arī ar VKKF, lai nelielu daļu no gada piešķīruma profesionālajai mākslai mēs varētu izmantot administratīvajiem izdevumiem, faktiski – algām. Ar to varētu pagarināt mūsu eksistenci par vienu mēnesi," stāsta Timurs Tomsons. Ir cerība šādi izvilkt līdz septembra beigām. Gada pēdējais ceturksnis būs vissmagākais, jo atgriezīsies lielie izdevumi par apkuri, apgaismojumu u.c.

Klusums kultūrā iespaidojis arī viesnīcu, kafejnīcu un citu uzņēmumu darbību pilsētā. "Mums lejā ir pilsētā ļoti populāra kafejnīca. Tā piedāvā arī ēdināšanu mūsu lielajās konferencēs. Pēc šīs kafejnīcas jau redzu, cik liela ietekme kultūrai ir uz citiem biznesiem. Aprīlī kafejnīcas apgrozījums kritās par 90 procentiem, maijā – par 70 procentiem, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Interesanti: valsts – saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem – mums liek tikpat lielā apjomā samazināt tai nomas maksu. Bet mums neviens nekompensē šos zaudējumus…"

Koncertzāles vadība izrēķinājusi, ka, ievērojot distanci, lielajā zālē varētu ietilpināt ap 270 cilvēku. "Finansiāli tas kaut ko var dot, bet neglābj. Sākām ar divdesmit, turpinājām ar simt klausītājiem. Nekāds bizness nesanāk, bet sliktākais, kas varētu notikt, būtu vispār pārtraukt komunicēt ar klausītāju. Tad vajadzētu atsākt no nulles. Mūsu tiešsaistes koncerti bija labi pirkti: Andreja Osokina soloprogramma un Imanta Kalniņa jubilejas koncerts bija Top 5 visvairāk skatīto koncertu vidū Latvijā. Uz Andreja Osokina koncertu tika nopirktas 272 biļetes, uz Imanta Kalniņa jubilejas koncertu – 263 biļetes, un šo koncertu klausījās pat Taškentā. Bija liels prieks par daudzajiem skatījumiem no Rīgas. Ņemot vērā, ka pie viena ekrāna var klausīties vairāki cilvēki, zāli bijām piepildījuši. Sadarbībā ar nacionālo kompāniju Skani plānojam vairākus ierakstus – pianista Daumanta Liepiņa, vokālās grupas Schola Cantorum Riga, kvarteta Quadra albumus. Nākotnē varam domāt, kā kombinēt klātienes apmeklējumu un dot iespēju pieslēgties koncertiem arī attālināti. Aizstāt dzīvās mūzikas baudījumu ar to nevar, bet ir jārēķinās, ka jau tagad ir paaudzes, kuras daudz lieto digitālo saturu," atgādina Timurs Tomsons.

 

Daudz diskusiju priekšā

Uz jautājumu, vai reģionālās koncertzāles var cerēt uz līdzekļiem no Covid-19 krīzē cietušās kultūras nozares glābšanai piešķirtajiem 32 miljoniem eiro, kultūras ministrs Nauris Puntulis atbild: "Lēmums par nacionālās koncertzāles celšanu Rīgā ir izcils un vēsturisks, bet jautājumā par palīdzību reģionālajām koncertzālēm mums nav tik lielas vienprātības ar finanšu ministru. Joprojām esam diskusiju procesā. Visi kopā – Kultūras ministrija, reģionālo koncertzāļu pārstāvji un Finanšu ministrija – mēģinām rast izeju no šīs situācijas. Tas, ka to atradīsim, ir viennozīmīgi, taču atzīstu – jā, mums pagaidām neiet tik gludi, kā vēlētos. Finanšu ministram ir cits skatījums, un mums ir daudz diskusiju priekšā."

"Varu apsolīt, ka atradīsim veidu, kā to atrisināt. Jā, finanšu ministrs uz reģionālajām koncertzālēm skatās kā uz Cēsu, Liepājas un Rēzeknes koncertzāli, taču mēs mēģinām lūgt paskatīties plašāk, attaisnojot nosaukumu "reģionālā koncertzāle". Tas nav tikai Cēsu, Liepājas un Rēzeknes jautājums. Šis ir reģiona jautājums. Šādā kontekstā raugoties, šī aina iegūst pilnīgi citu skatījumu. Neesam atstājuši šo lietu novārtā un neatstāsim, kamēr neatrisināsim," apgalvo Nauris Puntulis. 

Top komentāri

novērotājs
n
Kultūras ministrija par šo situāciju nezin vai izliekas nezinām,- toties tā grib nākamo,- nojaukt 1977.gada biroja ēku par 3 miljoniem un vēl pazaudēt esošo ēkas vērtību 7 milj. Un tad uzcelt jaunu par 100 milj eur.
InC
I
Uzskatu, ka koncertzāli Rīgā un turklāt vēl tagad steigā bez diskusijas izvēlētajā vietā nav jābūvē, kamēr valsts un pašvaldības nevar nodrošināt visu jau esošo pilnvērtīgu darbību un 100% noslodzi. Esošo pilnvērtīgas darbības nodrošināšana izmaksās daudz mazāk kā vēl vienas jaunas uzbūvēšana, uzturēšana un aizpildīšana ar saturu. Un kolektīvi, kuri gaida koncertzāli Rīgā, lai pārceļas uz jau esošajām. No tā iegūs gan reģioni, gan valsts kopumā un Rīga nekļūs par vēl lielāku "ūdensgalvu".
j
tad tādēļ vajag steidzami uzbūvēt vēl vienu?
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja