Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +1 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 1. aprīlis
Dagne, Dagnis

Vārdi kā zari iesaluši ledū. Saruna ar gleznotāju Ēriku Apaļo

"Patiesums ir sava veida vienkāršība.Bez teatrāliem kāpinājumiem, lētiem efektiem, stilizācijas un prasmju izrādīšanas," pirms savas personālizstādes Ģimene atklāšanas uzsver gleznotājs Ēriks Apaļais.

Mākslinieks Ēriks Apaļais ir viens no oriģinālāk domājošajiem un starptautiski visaugstāk novērtētajiem latviešu gleznotājiem, kura uzdevumi ir cieši saistīti ar konceptuālu paša medija izzināšanu, ierasto robežu un simbolu valodas transformēšanu. No 7. februāra līdz 29. martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē notiks Ērika Apaļā izstāde Ģimene, ko organizē galerija Alma un kūrē viena no nozīmīgākajām mākslas pasaules kuratorēm Katerina Grega. Šajā ekspozīcijā mākslinieka līdzšinējā daiļrade, mākslinieciska sevis un attēlošanas robežu izziņa apkopota dažādās tematiskās nodaļās, ko papildina zemsvītras piezīmes, – tas ļauj Ērika Apaļā neparastajai mākslas telpai pietuvoties no jauna skatpunkta un eksponēto lasīt kā grāmatu. Izstādes – grāmatas formātu var uztvert arī kā kulmināciju gleznotāja meklējumiem vizuālo un tekstuālo zīmju mijiedarbības laukā, radot jaunas vizuālās semantikas struktūras.

Izstādē tiks eksponēts jaunāko gleznu cikls Tukums–Tomska, kas ir veltīts tavas ģimenes vēsturei. Tavi iepriekšējie darbi bijuši izteikti introspektīvi un pašanalītiski, tāpēc cikls šķiet pievēršanās pavisam jaunam žanram. Vai arī tā ir tikai šķietamība, un pašrefleksijai tu nododies caur ģimenes vēstures prizmu?

Parasti, lai sāktu gleznot, man ir nepieciešama vēlme. Omas stāsti par Sibīriju mani vienmēr ir interesējuši, un stāstītais, proti, vārdi, kas uzbūruši attēlus iztēlē, šoreiz bija kā sākuma punkts. Ne tikai nepatīkamais, ko oma ir piedzīvojusi, bet arī skaistais. Daba, gadalaiki, apstākļu pārvarēšana, esot atjautīgai un radošai neapskaužamos apstākļos. Integrējot tekstu gleznojumos, šie darbi kļūst par sava veida pieminekļiem manas omas un viņas paaudzes vēsturei. Pieminekļiem, kas ir subjektīvi, jo omas vārdus es tulkoju caur savu pieredzes rāmi. Šajos darbos faktiskais mijiedarbojas ar imagināro, iespējams, tajos ir arī daļa pašrefleksijas, jo vēsture mani pastarpināti ir ietekmējusi, cauri paaudzēm pārnesot noteiktu informāciju.

Cik daudz ciklā būs ģeopolitiskās vēstures nospiedumu? Vai tā iecerēta arī kā plašāka refleksija par padomju okupāciju un Latvijas sarežģīto vēsturi?

Tas drīzāk ir ļoti personiska stāsta pārnesums. Oma uzrakstīja četras lappuses ar roku, atceroties, kā tika izvesta no mājām, ko piedzīvoja ceļā un kas gaidīja galapunktā Tomskā. Es domāju, ka oma ir iemācījusies daudz ko vairs neatcerēties, izmantot humoru. Pēc omas stāstiem es mēģināju iztēloties viņas sajūtas. Ceļš no lauku mājām uz Tukuma staciju. Apkārt koki, spīd saule. Tomskā atkal spēcīga dabas klātbūtne. Ziemā caur mežu uz skolu jāiet desmit kilometru. Izbraucot bija jāsapakojas piecpadsmit minūtēs, mana vecvecmamma Erna toreiz domāja, ka izvedīs ārā un nošaus. Taču, līdzīgi kā Roberto Beninji filmā Dzīve ir skaista, oma ir iemācījusies uztvert un atcerēties visu ar humoru un izdomu. Piemēram, lielākoties atceroties skaisto dabu Sibīrijā un draudzīgos krievu tautības cilvēkus, kā arī to, kā pa ceļam uz skolu reizēm iekritusi sniegā, skatījusies egļu galotnēs un fantazējusi par savas dzīves scenārijiem.

Kā veidojās tava sadarbība ar kuratori Katerinu Gregu, un kā tā ietekmēja izstādes tapšanas procesu?

Katerina Grega mani uzaicināja piedalīties pirmajā Rīgas Laikmetīgās mākslas biennālē 2018. gadā. Izveidojoties kontaktam, radās ideja par izstādi. Katerina Grega pavadīja vairākas dienas Jūrmalā, kur es dzīvoju un strādāju. Aplūkojām manus darbus, sarunājāmies, kuratore veica pierakstus. No paša sākuma mums bija skaidrs, ka šai izstādei ir jābūt patiesai, kritiski aplūkojot pašu patiesuma jēVārdi kā zari iesaluši ledū dzienu, domājām par to, ko es kā mākslinieks patiešām vēlos sacīt un kā to jēgpilni izvērst.

Katerinai radās ideja par izstādi kā nodaļām ar zemteksta piezīmēm, atsaucoties uz autoriem, kas ietekmējuši manus darbus. Es biju par to sajūsmā. Gleznojot es izmantoju, piemēram, zaļu fonu, kas atsaucas uz krēslu, kas atradās manās bērnības mājās. Šis abstraktais objekts vienmēr ir bijis klātesošs, tāpat kā zaļi dzeltenie aizkari omas mājās. Omai stāstot par Sibīriju, šie interjera objekti pārklājās ar notikumiem. Tāpat aplis zaļajā darbā darbojas kā pieturzīme, kā saules simbols, kā zelta monēta. Saule kā dabas acs, kas vienmēr omu ir pavadījusi, zelta monēta kā komunistu ideoloģijas varas simbols. Klājot krāsu, es domāju nevis par reprezentāciju, bet drīzāk netiešas sajūtas materializāciju.

Tu mini kritisku patiesuma jēdziena aplūkošanu. Kas tev ir patiesums mākslā?

Patiesums ir sava veida vienkāršība. Bez teatrāliem kāpinājumiem, lētiem efektiem, stilizācijas un prasmju izrādīšanas, lai gan skaidrs, ka to nav iespējams pavisam neitralizēt. Var apzināties kritiskos punktus, tos modificēt. Piemēram, skaistā jēdziens var saistīties ar dekoratīvo, patīkamo, harmonisko, bet skaists var būt arī Fransisa Pikabijas gleznots akts, ja mākslinieks tur nonācis caur skaisto izjautājošo ceļu, nevis amatniecisko.

Tu reiz minēji, ka omas stāsti par piedzīvoto arī agrāk ir bijuši klātesoši tavos darbos, piemēram, caur sniega motīvu kā Sibīrijai raksturīgo ainavu. Latvijas kultūrā sniegs ne reizi vien ir metaforizēts, runājot par izsūtīšanas pieredzi, piemēram, Ilmāra Blumberga darbu ciklā Visu laiku snieg un Knuta Skujenieka dzejoļu krājumā Sēkla sniegā. Interesanti, ka arī tu šo sniega motīvu nepastarpināti, tikai caur stāstiem esi uztvēris kā atslēgas kodu.

Domāju, ka daļa patiesības tur slēpjas. Bet sniegu un ledu es atceros arī no savas bērnības. Netālu no mājām bija dīķis, ziemā ūdens bija sasalis, un caur ledu varēja saskatīt zariņus, ūdenszāles. Atceros to vērojumu un klātbūtni. Savā ziņā ledus un sniega atmiņu attēli paralēli kalpo arī kā metaforas atmiņas interpretēšanai. Vārdi, kas kā zari iesaluši ledū. Bērnības atmiņu iespaidi ir pārklājušies ar omas stāstiem, jo bērnībā abi jūsmojām par ziemu un dalījāmies pieredzē. Man arī bija jāiet kājām kādi četri kilometri uz skolu, un, mēģinādams attēlot omu, es kritu kupenās un skatījos koku galotnēs.

Dabas tēli ir biežs motīvs tavā glezniecībā. Rodas iespaids, ka dabas pieredze tev ir būtisks uztveres un atcerēšanās mehānisms – līdzīgi kā citiem tā ir smarža vai mūzika...

Es smejoties reizēm saku, ka esmu uzaudzis laukos un orientējos pēc kokiem, dīķa un akmens. Pilsētā man vienmēr ir grūtības atrast pareizās ielas. Iespējams, mans vērojums meklē pieturpunktus, to, vai ir fiksējis tos bērnībā kādos dziļpilnos iespaidos.

Tava jaunā izstāde ir kā grāmata ar dažādām, bet savstarpēji saistītām nodaļām? Nāk prātā autobiogrāfijas un "sevis rakstīšanas" jēdziens, kas veidoja konceptuālo bāzi taviem iepriekšējiem darbiem.

Jā, tā varētu teikt. Katra nodaļa noved pie nākamās. Izstāde sākas ar koridoru. Telpiski koridors saistās ar tumšu telpu, pārejas posmu. Atceros, ka bērnībā koridora galā bija spogulis. Attēls spogulī bija kaut kas ļoti savāds, bija savādi vērot savas rokas un kājas, šortus spoguļattēlā. Redzējums no malas, apjaušot, ka esmu atrauts no pasaules. Šī nodaļa ir par iejušanos idealizētu atmiņu laiktelpā, kurā fiktīvais pārklājas ar patieso. Otrā nodaļa ir par vēlmi šos atmiņu tēlus sastapt aci pret aci un kritiski aplūkot to izcelsmi, uzbūvi un nozīmi. Valodiski tos relativizēt un neitralizēt emocionālos kāpinājumus, kas ir piesaistīti tēliem. Trešajā nodaļā ir aplūkoti tādi kultūras radīti objekti kā grāmatas un rakstāmmašīnas, kas simbolizē rakstīšanas un lasīšanas tradīcijas. Ceturtajā nodaļā Zemes dienasgrāmatas šie objekti kā signifikācijas simboli un rīki levitē uz matēti melniem foniem, kas atgādina skolas tāfeles. Un piektā nodaļa, kurā atsaucos uz dzejnieka Malarmē dzejoli. No pavasarīga tēla gulbis ir transformējies līdz metaforai par nespēju vārdos ietvert lietu patieso nozīmi.

Valoda ir materiāls, un tajā projicētie tēli, atmiņas un to nozīmes var tikt kritiski aplūkotas, jo galu galā viss ir konstrukcija un nepastāv kaut kāda dabiska piekļuve patiesībai. Epilogā ir atsauce uz Ingmara Bergmana filmu Fanija un Aleksandrs. Izstāde noslēdzas ar citātu no šīs filmas, un tam blakus ir glezna ar ūdens liliju, tādējādi tiek uzsvērts, ka pēc izmestajiem atziņu apļiem ir iespējams atgriezties pie skaistā, ikdienišķā.

No sarežģītā atpakaļ pie vienkāršā?

Kaut kas uz to pusi. Man reiz bija tāds sapnis – redzēju izstādi, kurā māksliniece bija uzgleznojusi konceptuālas dzeltenas rozes. Un apmeklētāji zināja stāstīt, ka viņa ir marksiste. Es sapnī domāju, cik tas ir forši, jo mūsdienu mākslas izpratnē gleznot ziedus nebūt nav modē. Tieši tāpēc ir iespējams ziedus kontekstualizēt no jauna. Gleznot nevis intelektuāli izzinošas lietas, bet, piemēram, ziedus, jūru. Tie arī var kļūt par ietilpīgām un jēgpilnām zīmēm, attieksmes paudējām.

Ūdens liliju gleznošana ir tavs protests pret mākslas attēlošanas tradīcijām? To, ko modernā sabiedrība gaida no mākslas?

Jā! Daļēji tā noteikti ir. Taču man arī vienkārši ļoti patīk ūdens lilijas. Tā ir sava veida attieksme, attīrīts lauks. Fransisam Pikabijam bija posms, kurā viņš gleznoja tādus kičīgus aktus. Tagad varu to daudz labāk saprast, tas ir tāds ļoti savāds stāvoklis.

Tu minēji Ingmara Bergmana, Roberto Beninji filmas, arī preses relīzē piesaukti vairāki režisori kā tavas daiļrades iedvesmas avoti... Kā kino ir ietekmējis tevi kā gleznotāju?

Roberto Beninji bija atsauce uz sēriju Tukums–Tomska, tā drīzāk ir tematiska paralēle. Andreja Tarkovska filmās man patīk tas stieptais un retinātais laiks. Tas atgādina Augustīna iekšējo laiktelpas sajūtu, ko es gleznoju 2010.–2012. gada darbos. Tās ir atmiņas, kas materializējas caur eļļas krāsu, triepienu un kompozīciju, ne tik daudz caur attēloto objektu.

Tavi darbi ir blīvu atsauču tīkls, kā topogrāfiska karte, kurā autors rod ceļu pie sevis caur dažādiem kultūras kodiem, idejām, fenomeniem. Kā tev šķiet, vai tavi darbi var būt kā norādes arī skatītāju prāta ceļojumos? Vai tie var palīdzēt kaut ko apjaust par sevi pašu? Un vai tas vispār mākslā ir nepieciešams?

Nezinu, nesen es lasīju ungāra valodnieka Kovāča tekstu par kultūras rāmjiem – tie ir kā konceptuāls ietvars, kas formē nozīmju veidošanās procesu. Domāju, ka tam vēl nāk klāt individuālā pieredze, veidojas uzslāņojumi un tādas statiskas formas un nozīmes nepastāv, interpretāciju trajektorijas var satikties un var būt radniecīga uztvere, kas ļauj mums vienoties par kopīgām nozīmēm.

Kā ietekmju avotus tu mini arī citus māksliniekus, piemēram, Viju Celmiņu. Kā viņa ir ietekmējusi tavu glezniecību?

Domāju, ka caur Vijas Celmiņas darbiem esmu labāk sapratis, kā veidot un strādāt ar distanci skatiena iekšpusē. Skatiena iekšpusē laiks ir retināts, vienlaikus uzlādēts, summējoties laika gadījumiem, mirkļiem. Retināts, jo tie kārtojas savā starpā, uzlādēts, jo tie akumulē sevī vērojumu. Katrā ziņā Vijas Celmiņas ietekmes ir jaušamas konceptuālā, nevis vizuālā līmenī.

Kā tavos darbos ienāk tekstuālās ietekmes? Par metaatsauci tavos darbos ir kļuvis Stefans Malarmē, viņa idejas un darbi. Kā ir veidojušās šīs attiecības?

Malarmē man bija svarīgs laikā, kad gleznoju sniega ainavas un zarus, pētīju Brēgela ziemas ainavas. Pielīdzināju sniega klāto ainavu balta papīra telpai un zarus burtiem. Vēlāk Malarmē man saistījās ar reprezentācijas robežām. Vārdi, kas uzkonstruē metaforu par pašu rakstīšanas un apzīmēšanas procesu. Tā ir paškritiska metafora par izmisumu, kad vārdos un tēlos nevar vairs ieprojicēt fantasmus, ideālus utt. Šim strupceļam kā alternatīvu esmu atradis ziedu gleznošanu (smejas). Tajā visā ir relativitāte. Vārdi un to nozīmes nav statiskas, nozīmes ir atkarīgas no konteksta. Jebkas var kļūt par metaelementu, un vienlaikus tas nav nekas, jo valoda ir konstrukts. Savukārt, domājot viņpus nozīmēm, ir iespējams pievērsties dziļākai, personiskākai pieredzei. Varētu teikt, ka paļāvība uz valodu sākas tur, kur beidzas zināšanas.

Izstāde Ģimene kaut kādā ziņā pilda arī retrospektīvas funkcijas, ļauj palūkoties uz paveikto kā vienotu veselumu. Kādas ir tavas radošās ambīcijas nākotnē, ko tu vēl gribētu sasniegt karjerā?

Ir ideja turpināt ar autobiogrāfisku darbu sēriju 90. gadu kontekstā. Tāpat es gribētu gleznot ziedus un jūru. 


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Top komentāri

Tulkotāja
T
Ūdens lilijas vai varbūt tomēr ūdensrozes?
lute
l
nu jau maksas reklāma fam populisms pāri visam - kur kas novērtēts? memmesdēliņa egocentrisms nava oriģināls. Sūdīgs teātrīts un dekorācijas, konjunktūra ala padomju eksotiskā drāma. kuratore politpopulusma masu produkts, met pakaļ.
VVZ
V
Šis džeks varētu zīmēt tapešu rakstus, kas arī ir viņa "griesti". Pārējais ir smērējumi.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Skolēnu dziesmu un deju svētkus pārcels uz 2021.gadu(2)

XII Latvija skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku rīcības komiteja un Dziesmu svētku padome otrdien nolēma vasarā gaidāmos skolēnu dziesmu un deju svētkus pārcelt uz 2021.gadu, preses brīfingā i...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja