Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Tekla Šaitere

Ješka nav bezdarbnieks, viņš strādā par jenotu(4)

Rīgas zoodārzs pēc karantīnas atkal uzņem apmeklētājus. Ievērojot ierobežojošus noteikumus, mēs visi tiekam aicināti un gaidīti. Jau pirmās "atvērto durvju" dienas pierādīja, cik ļoti cilvēki noilgojušies pēc tikšanās ar mūsu lieliskajiem zvēriem.

Neizdibināmās Rūnas īpašais liktenis

Šis stāsts sākās pagājušajā vasarā, kad pie Bānuža ezera Mudītes un Jāņa Luksu vasaras mājā Zilaiskalns ieklīda novārgusi pelēka kaķene. Pēc aptuveni diviem mēnešiem viņai piedzima četri bērneļi. Ne bez pūlēm, bet Mudīte kaķēniem sameklēja labus saimniekus. Palika māmiņa ar nosacīto vārdu Minka. Ko nu? Rudens klāt un vasarniekiem jāpārceļas uz Rīgu, bet Minku līdzi ņemt nevar. Liktenis pats visu salika pa plauktiņiem.

Vārnas zina, ko dara

Pašizolācijas laiks mani maz traucē, drīzāk ļauj apkārtnē saskatīt to, ko agrāk neesmu pamanījusi.

Sunim jābūt dvēseles radiniekam(3)

Ar horeogrāfi un deju pedagoģi Baibu Šteinu, kura no 1958. gada ir TAD Zelta sietiņš mākslinieciskā vadītāja, esam labas paziņas kopš laika, kad Rīgas Kinostudijā strādājām par redaktorēm kinohronikas sektorā. No tiem laikiem Baibai nav zudusi ne enerģija un uzņēmība, ne darbaspējas, ne elegance un šarms. Baibas meitas Dace Adviljone un Anna Šteina izauga manā acu priekšā.

Purvītis un Dadzītis rosina domāt par visiem(15)

Pavasaris šogad nāk pavisam nedroši. Te priecē siltums, balti ziedošas Kaukāza plūmītes aličas un Japānas ķiršu koki sakuras, te danco vēji, līst lietus un zemi nepiekāpīgi pārklāj plāna sniega sedziņa. Privātmājā Pārdaugavā pavasari gaida Marija Golubeva ar savu dzīvesbiedreni Diānu un viņu abi kaķi Purvītis un Dadzītis.

Esam viens, bet visi kopā

Pašreizējā krīze vissmagāk sit nabagajiem, vientuļajiem, gados veciem cilvēkiem un dzīvniekiem. Vientuļie! Esiet draudzīgi ar tuvākajiem kaimiņiem! Piedāvājiet palīdzību līdzās dzīvojošajiem. Varbūt nepieciešams atnest produktus, medikamentus vai dzīvnieku barību, varbūt vajag izvest pastaigā suni.

Šuriks skaidri zina, kurš ir saimnieks mājās

Aiz augsta dzīvības koku žoga iegrimusi privātmāja Ziepniekkalnā klusi gaida pavasari. Dzīvojamajā istabā pirmajā mirklī šķiet, ka esam kā partizānu ieskautā lokā — apkārt klusums, bet jūtam, ka tiekam novēroti. Pie loga uz liela būra sēž papagaiļu sugas pārstāvis sarkanastes žako Šuriks. Zem stiklotā ēdamgalda virsmas uz krēsla noslēpies lielu, zaļu acu īpašnieku ar nedaudz uzrautu deguntiņu un tumšu sprogainu apmatojumu. Devonas rekss Zjuzja nogaida. Vienīgi mīlīgā čivava Terēze izrāda patiesu prieku par atnācējiem.

Spalvainākais asistents, kāds jebkad redzēts

Baibas Baikovskas sejā staro smaids, acis aiz briļļu stikliem ir siltas un mirdzošas, uz nagiem svaigs manikīrs, valodā dzirksteļo humors. Šķiet, ka jaunā sieviete tikai uz mirkli apsēdusies ratiņkrēslā, bet faktiski viņa no tā var piecelties tikai uz īsiem brīžiem. Baibas Baikovskas un viņas suņa Elfas fotogrāfijas pagājušā gada novembrī ieraudzīju t/c Alfa fotogrāfa Valtera Poļakova izstādē Gudro suņu brīvdienas. Fotoattēlos bija parādīta servisa biedrības Teodors apmācīto suņu dzīve. Pašlaik biedrībā Teodors ir piecpadsmit servisa suņu, no tiem faktiski viens suns – labradors Elfa – ir asistents Baibai Baikovskai – cilvēkam ar kustību traucējumiem.

Sakaitētas situācijas ir labvēlīga augsne baumām(4)

Baumu izplatīšanās ātrums ir milzīgs. Vislabākā ēsma baumotājiem ir izdomāts notikums vai nebijis fakts. Viltus ziņa ir kā mazs akmentiņš, kas sāk ripot no kalna un pārvēršas lavīnā. "Akmentiņi" birst darba vietās, sabiedriskajā transportā, veikalā, frizētavās, tirgū utt.

Divi mēneši nodzīvoti izturības režīmā

Tas bija tik sen, kad es ar vīru dzīvoju Lāčplēša ielā, bet blakus mājā – teātra un kino režisors Aleksandrs Leimanis ar sievu aktrisi Baibu Indriksoni un bērniem Elzu un Aivaru. Ģimenē ilgu laiku dzīvoja bokseru šķirnes suņi – vispirms Grifs, kuru, pēc Baibas teiktā, Jānis Streičs atradis klaiņojam pa Juglas ielām un aizvedis pie Leimaņiem uz Berģiem. Pēc tam bija Armo.

Vieni kolekcionē markas, citi tankus, es – vistas(3)

Šķiet pavisam nesen, 2012. gadā, kad godpilnais pasākums Latvijas lepnums vēl bija laikraksta Diena sirdsdarbs, Ingvilda Aumeistere saņēma Zelta ābeli par to, ka nekad nav stāvējusi malā, bet glābusi dzīvniekus visneiedomājamākajās situācijās.

Šajā dzīvē viss iekārtots pašsaprotami

Ar savu suni pastaigu laikā Biķernieku mežā bieži sastopu Kasparu Avotu un viņa suni Rufusu, kurš nav taksis uz garākām kājām, bet vienīgās pašmāju suņu šķirnes – Latvijas dzinējsuņa – pārstāvis. Kaut gan neesmu karojoša mednieku nīdēja, tomēr mēģinu saprast, kas cilvēkam sagādā prieku piedalīties medībās. 31. janvārī beidzās kārtējā medību sezona ar dzinējiem. Mana saruna ar Kasparu notika februāra sākumā.

Vai dūrei tik spēks?(3)

Pagājušajā gadā Latviju pāršalca šokējošs notikums – divi mērgļi ieslodzīja dzīvoklī divus suņus un divus kaķus nomiršanai badā. Zināmi vainīgie, ir pierādījumi, ir atzīšanās, taču 3. februārī Rīgas apgabaltiesa otrajā tiesu instancē pasludināja spriedumu – par dzīvnieku apzinātu nežēlīgu nobadināšanu līdz nāvei vainīgajiem piespriesti sabiedriskie darbi.

Uz šaurās robežas starp būt vai nebūt(1)

Esam Nekurienē. Braucam pa meža ceļu Ķemeru nacionālajā parkā, abās pusēs nīkulīgi koki un purva akači. Pie savu laiku nodzīvojušas divstāvu koka ēkas uz mums raugās iespaidīga auguma suns. Ja jau, braucējus gaidot, nav pielikts pie ķēdes, noteikti nav kodējs. No mājas iznāk dzīvnieku glābēja un uzņēmēja Zanda Briķe – trausla tumšmataina sieviete ap trīsdesmit gadiem.

Kas kaitēja nedzīvot Latgales zoodārzā?(2)

Latvijas austrumos Latgales zoodārza ekspozīcijā un laboratorijās mīt vairāk nekā 75 dažādu sugu tropu zīdītāji, putni, abinieki, rāpuļi un zivis. Zoodārzs darbojas arī kā patversme eksotiskajiem dzīvniekiem. Šajā neparastajā vietā drīzumā gaidāmas grandiozas pārmaiņas, bet pagaidām rit ierasta aktīva dzīve.

Divas nedēļas līdz nāvei(11)

Dzīvnieki patversmēs nenokļūst savas vainas dēļ. Taču daudzi tur nonāk, un saskaņā ar likumu dzīvniekiem dotas tikai divas nedēļas pirms nāves sprieduma, ja suni vai kaķi šajā laikā nepaņem saimnieks vai cits cilvēks. Četrpadsmit dienu patversmē un eitanāzija tiek apmaksāta no pašvaldības budžeta.

Ir izvēle – palīdzēt un darīt vai nedarīt neko(4)

Slokas dzīvnieku patversmē neesmu bijusi desmit gadu. Tagad acīm paveras patīkamas pārmaiņas. Kaķi mīt savos būros un, ciemiņus ieraugot, sāk murrāt un visādi izrādīties. Veseli, spīdīgiem kažokiem, jauni un vecāki, labi baroti, bet katram gribas nokļūt savās mājās, tāpēc viņu acīs vienmēr jautājums – varbūt tu mani ņemsi par savējo?

Īsos vārdos – nākotne ir pašu rokās(1)

Ne Mārim Ozolam, ne viņa draudzenei vācietei Kristīnei Lūkenei zirgi nav vaļaspriekam, toties pārpārēm ir abu dēliņam teju četrus gadus jaunajam Leonardam. Taču zilacainais puišelis vēl ir par mazu, lai vaļotos ar zirgiem.

Meklējiet, kamēr atradīsiet

Gaidījām, gaidījām un sagaidījām, un tagad atgūstamies no prieka, no mīļiem vēlējumiem un haotiskā trokšņa tur – ārā.

Rīgas zoo jauni brīnumi

Mīļie cilvēki, tikai nesakiet, ka Rīgas zooloģiskajā dārzā jau esat bijuši un visu redzējuši. Ziemas naktis šeit pārsteidz vienmēr. Šogad pasākums apmeklētājus gaida jau vienpadsmito reizi.

Vienmēr atgādina par Lapzemi

Cilvēki ir nedaudz apmulsuši, jo Ziemassvētki bija zaļi, arī Jaunais gads neko baltu nesola. Kaut kā gada nogalei pa īstam pietrūkst – egles ir, dāvanas arī, bet sniega nav! Ko darīt? Ar fotogrāfu Aivaru dodamies ciemos pie Bogdanu ģimenes viņu somu Lapzemes suņa Henrija, kas taču no turienes, kur auksts un balts, kur mājas Ziemassvētku vecītim. Turpat bija arī samojeds Džefrijs.

Nekas šajā pasaulē nenotiek tāpat vien(60)

Jelgavā ir četras veterinārās klīnikas un LLU Mazo dzīvnieku veterinārā klīnika. Viena no privātklīnikām Sanarius pieder pieredzējušajai veterinārārstei Annai Jeserevičai. Viņa saka: "Mēs visi sadarbojamies, bet universitātes klīnika piedāvā plaša spektra izmeklēšanu un diagnostiku."

Besis jāatstāj stallī uz plauktiņa

Pēcpusdienā pelēki tumšās un smagās debesis Baldones apkārtnē gandrīz pa zemi velkas, tikko nolijis decembrim neraksturīgs silts lietus – nu galīgi nav īstais laiks, lai brauktu ciemos uz lauku saimniecību. Nolliņu saimniece Aiga Ozoliņa, sparīga simpātiska sieviete, izrādot savu saimniecību, ik pa brīdim kaut ko pakārto, kādu lopiņu noglāsta, kādu sabužina un kādam uzliek buču uz vaiga.

Turies pie gaisa, un tikai uz priekšu

Rīgas zoodārza Izglītības centra mācību klasē, kur Renāta ir vecākā metodiķe, tikko beigusies darba diena. Smejos – ja vecuma pensijas piešķirtu, vērtējot cilvēka ārējo izskatu, es Renātai teiktu – ūja, ūja, pastrādā vēl gadus piecus vai 10, un tad varēsi doties pelnītā atpūtā! Renāta smej: ''Pelnītā atpūtā? Es tagad darbā no rīta līdz vakaram, gan ziemu, gan vasaru, tik daudz jāpaspēj izdarīt!'' Ja veselība ļauj, kāpēc ne? Renātai atkal lielie smiekli: ''Kur liksies? Man tikai ūdens celī vēl nav, viss pārējais ir. A ko? Turies pie gaisa, un tikai uz priekšu!''

Valsts labklājības pamatā godbijība pret dzīvību(11)

Šo stāstu varētu sākt iedvesmojoši, jo pirmo reizi vēsturē Rīgas pilī ciemojās suns. Caur gaiteņu anfilādēm viens otram pretī devās Valsts prezidents un dzīvespriecīgs suņuks uz trim kājām. Egils Levits noglaudīja sunim galvu un pasniedza dāvanu – rotaļu lāci. Taču es sākšu ne ar gaišo ziņu, ar citu. Šā gada pavasara pusē Latgalē, Stružānu ciemā, kādā šķūnī, sāpju pārņemts, kauca kucēns. Viņam bija sadragāta priekškāja. Abas epizodes saistītas savā starpā, jo runa tajā ir par vienkāršu lauku suni Badiju.